- Šššššššš
- 8/9/10 01:37 pm
-
Šorīt sēžu uz palodzes, vējš purina manus neķemmētos matus, kafijas aromāts met līkločus manos ožas un garšas jutekļos. Miers... Pēkšņi uzrodas kāds nomaldījies saules stars un iespīd man tieši acīs, liekot nepatikā novērsties. Uzlieku skaļāk Vitas mapi un lūkojos tālumā - viss saplūst vienā, esmu kaut kur starp tevi un starp sevi, atžirgstu, kad pār vaigu norit asara - kāda nodevīga asara, nē, es neraudu. Nolieku galvu uz ceļiem un mēģinu domās atgriezties nekurienē, aukstas vēja dvesmas saldē manu sirdi un augumu, bet esmu sastingusi, es vienkārši nespēju pakustēties - dzīvība vēl pulsē manī, es attālinos no sava ķermeņa un skatos uz sevi no malas... Redzu savu ķermeni - kāju pirkstiņus, potītes, kājas... Gurnus, vidukli... Krūtis, kaklu, plecus... Lūpas.. ar acīm glāstu savu ķermeni, man tas patīk, es to iztālēm izbaudu... Es jautājoši ieskatos sev acīs. Labāk nevajadzēja... Tagad es visu zinu... Nodevīgās acis.