August 9th, 2010

• Šššššššš
• 8/9/10 01:37 pm
• Šorīt sēžu uz palodzes, vējš purina manus neķemmētos matus, kafijas aromāts met līkločus manos ožas un garšas jutekļos. Miers... Pēkšņi uzrodas kāds nomaldījies saules stars un iespīd man tieši acīs, liekot nepatikā novērsties. Uzlieku skaļāk Vitas mapi un lūkojos tālumā - viss saplūst vienā, esmu kaut kur starp tevi un starp sevi, atžirgstu, kad pār vaigu norit asara - kāda nodevīga asara, nē, es neraudu. Nolieku galvu uz ceļiem un mēģinu domās atgriezties nekurienē, aukstas vēja dvesmas saldē manu sirdi un augumu, bet esmu sastingusi, es vienkārši nespēju pakustēties - dzīvība vēl pulsē manī, es attālinos no sava ķermeņa un skatos uz sevi no malas... Redzu savu ķermeni - kāju pirkstiņus, potītes, kājas... Gurnus, vidukli... Krūtis, kaklu, plecus... Lūpas.. ar acīm glāstu savu ķermeni, man tas patīk, es to iztālēm izbaudu... Es jautājoši ieskatos sev acīs. Labāk nevajadzēja... Tagad es visu zinu... Nodevīgās acis.
• IekantējaPiesit kanti

• Bailes
• 8/9/10 04:45 pm
• Sēžu un domāju, kam visvairāk esmu veltījusi laiku savā dzīvē... Secinājums nav iepriecinošs - tās ir bailes, esmu visu savu dzīvi dzīvojusi kādās bailēs - no agras, agras bērnības sākot... Vai vajadzētu uzskaitīt no kā esmu baidījusies? - Jā, bet ne tagad un ne šeit.
  
  Kāpēc es par to iedomājos? Tāpēc, ka man vairs nav baiļu, tās nežņaudz manu sirdi pat tad, ja kāds klauvē, tās nepadara nejūtīgas manas kājas kād jāpāriet iela, tās neparalizē manu prātu kad iezvanās telefons... Tās ir prom, es dzīvoju stabili un jūtos stabili.
• IekantējaPiesit kanti