Depresants

Sameklē mani...
11/13/09 04:30 pm
Nu gan... Tikko vēl viss bija labi... Un pēkšņi galvā, sirdī, pačiņā....iecirtās milzīga sāpe... Nu tā, ka pinkšķēt gribas, sajūta, ka iekšās viss griežas - kā melnajā caurumā. Saprāts aizliedz raudāt tā - neparko. Neraudāšu. Pēkšņi pārņem tāds emociju vilnis, kā toks cauri ķermenim. Gribu kliegt - ATRODIET MANI, Jūs - visi, kurus esmu gadu gaitā pazaudējusi lielajā dzīvē... Atrodiet mani, bet es Jums nedošu iespēju sevi atrast - principu dēļ, zinu kur Jūs esat, bet es tur nebūšu - principu dēļ. Bet man jūs VAJAG! Tik tuvu neprātam. Vientulība smacē nost, bet no tās izrauties nav iespējams - draugi, paziņas - tie uzliek atbildību, bet vai spēšu to nest? - Nē, nespēšu, atkal uzvarēs vēlme pēc vientulības, bet "vienkāršajiem" to nesaprast... Grūti gribēt būt vientuļai, un tajā pat reizē sabiedrības mīlētai.
Ja Tu te esi - savējais, kam nevajag regulāras atskaites par banālo: "Kā iet:ko dari:kas jauns:tiekamies." bet tāpat kā man, pietrūkst domubiedra - SAMEKLĒ MANI, paņem mani paspārnē...

***Skype: real.radical.team***
Ģeniālais skaņdarbs: Barrel - Heart (mūsu pašu puikas)
Oma: Domīga
Iekantēja Piesit kanti