- Atmiņstāsts no pamatskolas laikiem.
- 1/17/10 11:16 am
-
...Dīvaini, man bērnībā nebija pulkstens... Neviens pats pa visu māju, mamma aizejot no mums paņēma līdz visu, atstājot mūs ar tēti uz viena aptuveni metru plata dīvāna... Un arī tētis, kā jau parasti nebija mājās, lai mani modinātu.. Tā nu parasti uzticējos savai bērna intuīcijai un katru reiz, kad pamodos un bija kaut nedaudz gaišs jau, es somu rokās, devos uz skolu, vēl pirms sāka nākt pirmie bērni, paspēju nosnausties uz skolas betona apmalītes, vai aukstākā laikā pie durvīm. Man vienmēr sala. Tad nu kārtējo rītu kad daudzmaz gaišs kļūst, es paķeru savu pekeli un dodos uz skolu, aizeju - neviena nav - kā parasti, ārā sniegs līdz ceļiem, puteņo, es pielieku somu priekšā, lai tik ļoti nepūš vējš virsū, laižos aukstuma radītajā snaudā... Pamodos, kad kāds mani kasīja laukā no kupenas, uzstājīgi jautājot, ko es pie skolas daru svētdienā? Tas bija tētis... Pa ilgiem laikiem atkal blakus. Meklējis mani. Cik mīļi.
- Ģeniālais skaņdarbs: Quireboys - I Don't Love You Anymore
Oma: Vientulīga