Depresants

Stāsts par karabāzi
1/17/10 12:05 am
...Kā jau nojaušat mūsu trijotne maniakāli un alkatīgi meklēja informāciju par visām maģiskām, traģiskām, noslēpumainām vietām... Atradām kādu karabāzi dziļi, dziļi mežā un meža ceļu labirintos... Meklējām - pirmajā braucienā neatradām... Otrajā braucienā maldījāmies, maldījāmies, līdz nesaprotami kādā veidā, bet cēli piebraucām pie kādiem MILZĪGIEM vārtiem, kas veda... PAZEMĒ - tieši iekšā kalnā... Atstājām mašīnu tā, lai uguņi spīd iekšā milzīgajā telpā, bet ar mašīnas gaismām nepietika, lai to visu tukšumu ar gaismu piepildītu, saņēmāmies un uzmanīgi devāmies iekšā - sajūtas drausmīgas, tādas, itkā tūliņ notiks kas neatgriezenisks - vārti aizvērsies, jeb mēs tumsā uzdursimies kādai militārai tehnikai, kādam maniakam, vai slepkavam, kas tur slēpjas... Ejam, diezgan cieši viens pie otra, jo šķiltavu gaismā knapi redzams kur kāju spert, katrs vārds vienkārši pazūd telpā - tā skaņa neatsitas pret sienām... Puikas apstājas... es eju uz priekšu, paspīdinu gaismu uz sānu un nepatikā ieraugu, ka tieši no manis uz abām pusēm ved garš, lāstekām (ārā vasara, bet tur iekšā ziema) apledojis gaitenis, mazliet paejos pa gaiteni un atklāju, ka no manis uz sānu atkal ir kāda telpa, skaļi pasaku A! un nesagaidot "atbildi" nesos ko kājas nes laukā no turienes... Kā vējš. Nu nebija nekā tur, tikai tumsa - biedējoša tumsa, šausminoši fantāzijas radīti rēgi...
Pa cik mani puikas ir vēl mīzīgāki par mani (attiecībā uz "paranormālām" lietām), tie jau pirms manis bija aizlasījušies uz drošāku vietu - gatavi lekt mašīnā, ja nu kas :D
Braucot tālāk pa senu asfaltu, kas mijas ar betona plāksnēm, iebraucām tritorijā - milzīgu graustu rajonā, trīs, labi saglabājušies karkasi - viens kaut kas līdzīgs virszemes garāžām, bet nu patiešām "lielai" tehnikai, protams pie sevis domās jau fiškojam, kas tur varēja glabāties, no 375 Urālīša, līdz 6x6 Krazikam, moš pat kāds riktīgs bruņutransportieris (nez gan kāpēc)... Eh, palodājam, devāmies uz nākošo ēku - kaut kas līdzīgs svariem, bet nedomāju, ka tie bija svari, nesapratu kāpēc tie tur tādi būtu vajadzīgi un pārāk lieli un pārāk dīvaini projektēti... Vienā no "svaru" tranšejām (vienā no tām atradās dīvainas metāla konstrukcijas) puikas atrada artilērijas lādiņu - jomajoo... Atkal stresiņš ribās... "Svaru" vienā sānā atradām pamatīgi aizmūrētus bunkurus (ap kuriem pamatīgi, dziļi grāvji), nerodot nekādu ieeju, ne pat mazu caurumiņu, likāmies mierā... Ejot uz mašīnu atradu meža zemenes, salasīju, un pa cik pašai zemenes negaršo( vai arī šajā gadījumā - negribas noindēties), atdevu tās puikām :)
A par izrakumiem, ar detektoru meklējot mežā viskautko interesantu, es jums nestāstīšu :) Nu vismaz šodien vairs nē ;)
Viss... Trijotnes piedzīvojumi uz šonakti ir beigušies...
Ģeniālais skaņdarbs: Guns'N'Roses - Sex, Drugs and Rock'N'Roll
Oma: Vientulīga
Iekantēja Piesit kanti