Vecajā Derībā Pirmās Mozus grāmatas sākumā teikts, ka Dievs radījis cilvēku, lai tas valdītu pār putniem, zivīm un dzīvniekiem. Taču to ir rakstījis cilvēks, nevis zirgs. Nav pilnas paŗliecības, vai Dievs tiešām ir devis cilvēkam varu pār bvisu dzīvo radību. Drīzāk jau šķiet, ka cilvēks ir izdomājis Dievu, lai tas svētītu varu, ko viņš uzurpējis pār govi un zirgu. Pat asiņaināko karu laikā cilvēce jutās brālīgi vienota savās tiesībās nokaut govi vai zirgu.
[..] [..]
Dekarts spēra izšķirīgu soli tālāk, pasludinādams cilv;eku par dabas kungu un pavēlnieku.
[..]
Es redzu, kā Terēze sēž uz celma, glāsta Kareņinam galvu un domā par cilvēcības krahu. Šādos brīžos acu priekšā ataust arī cits skats: kā Nīče iziet Turīnā no viesnīcas, ierauga kučieri, kas pātago zirgu, apskauj zirga kakalu un raud.
Tas notika 1889. gadā. Arī Nīče tad jau bija cilvēkiem tāls. Varētu teikt, kas tas bija dvēseles slimības uzliesmojums. Un tieši tāpēc viņa rīcībai, manuprāt, piemita dziļa jēga: Nīče lūdza zirgam piedošanu par Dekartu. Viņa ārprāts (tātad atsvešinātība no cilvēkiem) sākās tajā brīdī, kad viņš raudāja par zirga ciešanām.
Šis Nīče man ir tik[at tuvs kā tā Terēze, kam uz ceļiem galvu uzlicis neglābjami slimais suns. Redzu viņus abus, Nīči un Terēzi, kopā attālināmies no lielceļa, kur maršē uz priekšu "dabas kungs un pavēlnieks".
...idille ir atmiņā palikušais paradīzes tēls. Dzīve paradīzē nebija skrējiens pa taisni, kas ved nezināmajā, nebija piedzīvojums, bet riņķošana pa apli pazīstamā vidē. Šāda vienveidība nevis garlaikoja, bet darīja laimīgu.
Kamēr cilvēks dzīvoja dabā, mājdzūivnieku vidū, gadalaiku mūžīgajā maiņā, viņā vēl mājoja vismaz paradīzes idilles atblāzma. [..]
Noliecies paradīzē pār avotu, Ādams vēl nezināja, ka tas, ko viņš tur redz, ir viņš pats. Ādams nez vai saprastu Terēzi, kad tā meitens gados stāvēja pie spoguļa un centās saskatīt savas miesas dzīlēs dvēseli. Šajā ziņā Ādams bija tikpat kā Kareņins. Terēze it bieži izklaidējās, vedot viņu pie spoguļa. Tomeŗ Kareņins nepazina savu atspulgu un izturējās pret to vienaldzīgi, jo tas viņu galīgi neinteresēja.
Kareņina pielīdzināšana Ādamam manī modina domu, ka paradīzē cilvēks vēl nebija cilvēks. Pareizāk sakot, cilvēks vēl nebija aizdzīts pa cilvēka ceļu. Toties mēs jau sen esam aidzīti un lidojam laika tukšumā, kur virzība ir tikai pa taisni. Taču joprojām ir kāda smalka saikne, aks mūs vieno ar tālo, miglā tīto paradīzi, kur Ādams noliecās pār avotu un pilnīgā pretstatā Narcisam pat nenojauta, ka blāvais plankums ūdenī būtu viņš. Alkās pēc paradīzes izpaužas cilvēka vēlme nebūt cilvēkam.
[..] [..]
Neviens cilvēks nevar otram dāvāt idilli. To spēj vienīgi dzīvnieks, jo viņš nav izdzīts no paradīzes.

Milans Kundera. Nepanesamais esības vieglums.