laikam visi nupat ir uz mani apvainojušies, neviens neatbild uz e-pastiem. un es domāju, ka man ir draugi un cilvēki ar kuriem esmu iesaistījusies no sirds saprot viens otru un piedod kļūdas, bet, redz, izrādās, ka tiklīdz tu kādā veidā atšķiries, neiekļaujies, vai nevēlies iekļauties kopējā rīcībā, domu gājienā, tā esi nepareizs.
tā... kad es tēloju, izlikos, sekoju vispārējajam noskaņojumam, es biju laba, she's so nice,
bet tagad, tagad I was just me, I just did things I felt like I should, un visi pēkšņi novēršās no manis, tiklīdz pasaki savu (savējo!) viedokli skaidrāk!
varbūt vispār tagad viņi no manis attālināsies un man vajadzēs meklēt citu OL ar ko strādāt nākamajā gadā, un man visu gadu, visu vasaru tiks ar vārdiem, skatieniem pieminēts, ka neaizbraucu,
nez, bet tā ir mana izvēle šobrīd,
un laikam ir tā, kā tajā vienā grāmatā par bērnu spēlēm (vai tik tā nebija Heses Steppenwolf), ka tās visas turpinās, un kā vēl turpinās, tikai tagad tiek slēptas aiz pieaugušo nopietnajām sejām - ak jā, atceros, vienu vakaru taču palasīju Augustīna atzīšanos, tur tas bija, vispār burvīga grāmata patiesi, un tik nomierinoša...
tātad tur šis vīrs rakstīja, kā bērnībā ticis rāts par tādām lietām, ko pieaugušie paši nepārtraukti grēko, bet viņiem tas ir konvencionāli.. tās paša bērnu spēles liek spēlēt, ja tu spēlē, esi labs, ja nē, slikts...
valmiera šeit ir tik mirusi, man jābūt šeit vēl pēdējās dienas, lūdzu Dievu, lai ātrāk izdodas pārdot māju, projām no šejienes, šeit viss ir miris... drūms un drēgns, katrā lietā ir iezadzies mitrais drūmums, fiziski, bet galvenokārt jau ar sajūtām jūtami..
jā, nebūs brīnums, ka viņš man vairs nepiedos, jo pietiekoši bieži esmu izrādījusi savas kaprīzes, neapmierinātību, laikam man pašai arī tas kristu uz nerviem, ja vajadzētu strādāt ar tādu cilvēku... bet es tikai cenšos būt patiesa un atrast savu ceļu, man ir mēŗkis, sasodīts...
tikai nedaudz savādāks...
nez kas būs tālāk..

es sapņoju par savu oranžo istabu, siltumu, pledu, gasimu un iespēju domāt...
uz visiem laikiem projām no valmieras, nevar vairs būt, ka kāds mani apstādina, mans ceļš ir nosprausts,
savādāk..
vai es ilgojos pēc komforta? jā, daļēji, bet tas man vajadzīgs tikai tik daudz, lai spētu spējīgi padomāt, nevis kā šajā aukstumā drebinoties, bailēs par rītdienu, kā viss notiks, un nokārtosies, nespējot koncentrēties uz vienu lietu, domām aizslīdot, nespējot savienoties ar savu prātu vai būt mierā, jo ir tik auksts un drūms...

lai mana šī gada dziesma ir one dream:
We can feel a change is coming
Like a kiss upon a tide
Breathing life into every heart
The hopeful kind of times
Cause we'll walk this road together
Though at times we felt alone
In the struggle to leave dissent
We find the strength one yet to find

You carry your courage, carry the history
But all are gone before you
Wherever you come from
Or born of one dream finds you, standing here

And you know that you can make it
(can make it)
You've got the whole world in your hands
(whole world in your hands)
And you've spent a lifetime working for this moment
(working for this moment)
And you are shining
You're all that you wanted to be