man šķiet, ka šis laiks cilvēkiem tiešām var dot ko labu arī. proti, spēju vienkārši priecāties par dzīvi, kā arī sapratni par to, cik nevērtīga patiesībā ir nauda un materiālās vērtības vispār.
Ja jo dienas kļūst, jo sliktāk, ko mēs citu varam darīt, kā smieties par visu, tā vietā, lai raizētos un piepūlētu savas domas par to visu. Cik tālu mēs varētu aiziet raizējoties? Pazudināties, sajukt prātā...?
Nē, labāk tā...
Sākt priecāties par sīkumiem, vai kaut vai to, ka uzaususi jauna diena, vai to, ka mums ir arī labi, patiesi cilvēki apkārt. Sākt domāt par garīgām vērtībām, par to, cik mēs paši iemiesojam labo sevī. Par to, ka ik dienas var kādu iepriecināt, vai izdarīt ko labu.

the coward believes he will live forever
if he holds back in the battle
but in an old age he shall have no peace
though spears have spared his limbs

cattle die, kindred die,
every man is mortal:
but I know one thing that never dies,
the glory of the great deed.

The Elder Edda, Words of the High One