Svešinieks

- Ko mīli tu visvairāk, cilvēk, mīklainais? Vai tēvu, māti, māsu, varbūt brāli?
- Man tēva nav, nedz mātes, māsas, brāļa nav.
- Un draugus?
- Jūs vārdu minējāt, ko neesmu līdz šim vēl izpratis.
- Dzimteni?
- Es nezinu, kur viņa atrodas.
- Skaistumu?
- To mīlētu labprāt, vien dievišķu un nemirstīgu.
- Zeltu?
- To ienīstu, kā Dievu nīstat jūs.
- Ko tad tu mīli, neparastais svešiniek?
- Es mīlu mākoņus - tos mākoņus, kas aizpeld! ... lūk, tur... lūk, tur... šos brīnišķīgos mākoņus!
/Šarls Bodlērs/

šis prozas gabals iezīmējot modernisma sākumu literatūrā ap 1870-tajiem gadiem. lai vai ko tas arī neiezimētu, man tas ļoti patīk. atceros patiesībā šo vēl no pamatskolas laikiem kaut kur dzirdētu. patiesībā jau šis prozas gabailiņš visai perfekti izsaka modernisma laikmeta cilvēka pasaules uztveri, un es gan laikam vēl joprojām esmu iesprūdusi modernisma laikmetā vairāk nekā savā postmodernisma laikmetā. un tā arī man labāk tīk. postmodernisms ir savā ziņā orģināla pasaules uztvere (protams, izņemot, ja runājam par tām idejām, ko vakardien aprakstīju, tās ir cilvēka jēdzienu degradējošas), bet tomēr tas postmodernisms man šķiet vairāk kā sabojāts modernisms, izkropļots. Bet varbūt tas ir tikai loģiski, jo pats 21. gadsimta cilvēks ir izkropļota 20. gadsimta cilvēka atspulgs.. kaut kā tā...

Peter Gabriel - Here Comes the Flood -> manuprāt, pati labākā Peter Gabriel progressive rock dziesma, ideāla.
vēl viena dziesma, kas skanot veido ap sevi veselu pasaulīti. es kolekcionēju tādas dziesmas. man mīļākais hobijs!