Bet man šodien daudz pārdomu..izlasīju vissirsnīgāko vēstulīti kādu jebkad esmu saņēmusi un vārdus ko man neviens nekad nav teicis, un sapratu ka esmu smagi saslimusi ar vienaldzību... jo neticu nevienam vārdam. Laikam emocionalitāte tik traki notrulinājusies, ka jūtas un emciijas mani neskar. Tā jau ir no sākuma ir forši būt vienaldzīgam, tā vieglāk. A tā dzīvē zaudējam asumu un interesi. šitam zālītes man nemācīja. Brīnos, kā citi to saglabā, tā jau ir tā sāls dzīvē.?!
Pati mēdzu viebties, ja mani sauc par saulīti, mīlumiņu un tā. Bet jāsaprot, ka tomēr var taču tā būt, ka tas ir IR no sirds :D