Pirmo reizi man ir tik nesievišķīga sieviešu diena. Bez tulpītēm, bez sveicieniem [tikai viens lielais, paldies, mīļumiņ.. un otrs mazītiņais, jo mazītiņš sveicējiņš - paldies, Krišjāni!], bez bučām un kūkām. Un šampanieša. Toties ar slimu bērniņu un daudz, daudz slapja sniega, kas lielām pļēkām krīt pār Atēnām. Naktī vējš draudēja nonest visu māju no pamatiem, bet šodien mūs pārklāj sniegs, kas gan var būt labāks par to vietā, uz kuru tu bēdz, lai paslēptos no sniega un aukstuma. Brrr.
Šodien izdomāju, ka jāieraksta arī kaut kas par mazo vaininieku, kādēļ vispār esmu šajā zemē nonākusi. Tātad..
Filips vārdā, gados vērtējams kā trīsgadnieks ar gandrīz pusi, bet izmērā kā divgadnieks.
Runā divās valodās, manuprāt, īsti pat nesaprot, kad runā latviski, kad grieķiski, brīžiem izmanto vienu konkrētu valodu, brīžiem kaut ko miksē no abām, tad man jāpiepūla smadzenes un jāizdomā, ko viņš ar to visu domājis. Toties no viņa es pamazām mācos vārdiņus, piemēram, piens, kaķis, mēnestiņš un citus.
Kad mēs mājās spēlējamies, viņa viena no mīļākajām [bet man - apnicīgākajām] rotaļām ir - taksis. Ir sarkana mašīna, kabriolets, kurā var iesēdināt divus cilvēciņus, tad vai nu es vai viņš, atkarībā no garastāvokļa, paņem meitenīti [visbiežāk tā ar meitenīti esmu es] un pa spēļu telefonu zvana iedomu taksim, kamēr otrs [kas visbiežāk ir Filips] piebrauc klāt ar to sarkano kabrioletu, kas ir iedomu taksis. Tagad ir advancēts līmenis - Filips vienmēr jautā man ik pa sekundei, vai es jau esmu ieraudzījusi taksi, un, kad beidzot saku, ka esmu, tad ir spiegšana un prieki.
tad pēdējo dienu favorīts ir arī - saliekam visas iespējamās mašīnas uz grīdas un vienu pēc otras ripinam pa grīdu otra virzienā. Nu respektīvi - visas mašīnas šurp, visas mašīnas turp...
tad vēl arī - lido, lido lidmašīna - aizliek aiz muguras un gaida, kad es skumšu, jo lidmašīna pazudusi. Un tā visu laiku, parāda, paslēpj, bet man visu laiku jāpriecājas vai jābēdājas.
Ar zīmēšanu un tādām lietām mums iet grūti, jo tam mazajam cilvēciņam pacietības ir tik cik vienā saujā var sagrābt. saķēpā lapu, paziņo, ka tā ir šokolāde, kas smird, un iet prom. Es te cenšos viņam iemācīt mājiņas un mašīnītes zīmēt, bet šis tik nē - ķeburs uz ķebura un "tā ir lidmašīna" [lai arī viņš saka "lidmašīns"]. tad vēl viens favorīts ir taisīt klaunu galvas, kuras mums jau ir kādas sešas. Pēdējās dienās esmu laimīgi viņu atrunājusi no vēl un vēl klaunu galvu ražošanas...
Sauc mani viņš vai nu par "meitenīīī" vai "Līnūūū". tas ir - "Meitenīīī, paskaties!" vai "Līnūūūū, kur tu esi?"
Kad viņš dusmojas, viņš kož krēslos, galdos, grīdā un sienās, jā, arī uz ielas. Sienās iekost nevar, bet viņš cītīgi cenšas to izdarīt. Un spļaudās.
Ēd ļoti maz un ļoti ilgi.
tas tā - lielos vilcienos. Vislabāk mēs saprotamies, kad esam divi vien, jo tad ir nedalīta uzmanība un saprašana, ka tikko kā man neklausīs vai darīs blēņas, es atteikšos ar viņu spēlēties. Tādi mums te likumi.

Es ieliku datorā dažas bildes, ko vakar "tīrajā dienā" sabildēju ostiņā, kā arī ko nobildēju šodien no viņu balkona. Sniegs tajā mirklī nesniga, bet nu nekas. Skumjš bija mans atklājums, ka visas bildes bija kaut kādas miglainas, izplūdušas... Nācās ļoti krasi paspilgtināt. Nu kādas ir, tādas ņemiet par labu.
šodien laikam cepsim piparkūkas.


Bildes:
https://picasaweb.google.com/107168480509770844520/MiglaMigla?authkey=Gv1sRgCN73p-jp_4XDmwE#5581727681831490018