vienmēr esmu domājusi, ka gulēt pa dienu nav labi, pirmkārt, nekad lāga nevar pēc tam piecelties un visu laiku kā tāds uzpūsts tomāts staigā, otrkārt, laiks pazūd. Miegs to vienkārši apēd. Bet šodien man pēc pusdienām acis vienkārši lipa ciet un stundiņu pagulēju, jau domāju, ka nevajag - tagad izrādās, ka sprandu esmu kaut kā nogulējusi.
šodien bija tā pūķu diena, un tiem, kas ietur gavēni, sākās gavēnis. man nē. un ģimenei arī nē. bet laiciņš šodien nejauks, liels un auksts vējš, kādi 8i grādi un līņā. Bijām pusdienās un mazliet paskatīties kā laiž pūķus, bet to pūķu tur bija gaužām maz, nu kā jau nejaukā laikā.
Pusdienās atkal bija sevī jāiedabū visādi brīnumi. Atkal tie milzu vēži, kaut kāds jūras radījumu kokteilis, no kura es izmakšķerēju astoņkāja kāju un pagaršoju un mazu rimbuli kalmāra. Tad bija arī mīdijas, kuras bija citādi gatavotas kā vakardienas, bet vakar man garšoja labāk, un tad vēl bijakaut kādi divu veidi salāti ne pārāk garšīgi, vienā bija kartupeļi ar lokiem un kaut kādu mērci dīvainu, otri bija arī laikam no kartupeļiem un kaut kādas zivs. Un pats lielais ēdiens - cepta zivs, bija patiešām garšīga... MMm. Un tad kaut kādi saldie, par kuriem man ne silts ne auksts.
Bet visas pusdienas bojāja Filipa nemitīgā bļaušana un kašķi, viņš šodien ļoti agri bija piecēlies un līdz ar to dienas vidū jau kļuva dikti nemierīgs. Nu bet tāda jandelēšanās pie galda.. bāz maizi ūdenī un tā tālāk, neizturami. bet nu neko, visi dzīvi, visi veseli, un galvenais paēduši (izņemot, protams, pašu Filipu). Mašīnā palika bez multenes par ezīti (jā, mašīnā aizmugurējie var skatīties mazītiņus tv, kas gan nav pārāk labi acīm, bet nu..)
Tos pūķus it kā braucām skatīties uz mazītiņu tādu ostiņu, kur sastājušas visādas krutas un dažas ne tik krutas jahtas. Bet bija tāds vējš un nejaukums, ka mēs tik tā ātri uz vienu pusi, ātri atpakaļ un mašīnā iekšā un mājās. Ne pūķu daudz, ne cilvēku, ne tur patīkams kas.
Bet tie pūķi, kas bija redzami, tas ir kaut kas pārsteidzošs, kā var pūķi uzlaist tik augstu gaisā??? nu kādu divu deviņstāveņu augstumā, ja ne vairāk, es vispār nezinu, kā var dabūt tik garu striķi tur un kā viņi tur nesapinas. Meistarklase.
Tagad man arvien nāk miegs, lai arī stunda tika pazaudēta vārtoties gultā. Leju iekšā sevī kafiju un fōnā uzliku MTV, jo mans mīļais 101 runā par kaut kādu futbolu vai kaut ko tādu, nezinu, bet nepatīk.
Un ceru, ka mazais ilgi čučēs tagad, jo man patīk mierīgi pakafijot.. no rīta nesanāca, mazais jau dauzījās gar logu, kamēr vēl biju gultā. Huuh.
Ā, vakar arī dzēru kaut kādu tur grieķu kafiju.. Nu no tik mazas krūzītes kafiju es laikam savā mūžā vēl nebiju dzērusi. Es Francijā reiz dzēru to mazo kafijiņu, bet pat tur bija lielāka krūze. Un te viņš vēl pienes man kafijas krējumu, ko pieliet klāt, man gandrīz smiekli sanāca - ko? kur tad lai es tur pat trīs piles iepilinu!!?? un tas mazais izmērs pat nebija atsverams ar garšu, nebija nekas īpašs, tādas dīvainas garšas susla, kurai apakšā vēl bija biezumu blāķis. Nu savādi, savādi..
Es gribētu, lai man te ir draudziņi. es pati sev jau esmu apnikusi.



Bučas mučas mīļie,
un....
es jau ĻOTI pēc jums ilgojos, nu nez kād būs ar tiem daudzajiem mēnešiem...