::
8. Dec, 2008 | 04:38 am
es peec kaadaam stundaam piecaam uzrakstiishu visu ko es domaaju par slakteri un visiem vinjiem paareejiem un aizsuutiishu dienai, lai liek iekshaa un lai tauta lasa. un ljoti labi, ka nebuushu njehuja guleejis - a to viss agresiivaak rakstiisies. un beigaas es veel pateikshu, ka vinju vajag nodot tautas tiesai veidenbauma stilaa.
still prieciigs ja nu kas.
still prieciigs ja nu kas.
Links | ir ko teikt -6- | Add to Memories
Sociopāti.
8. Dec, 2008 | 01:45 pm
Tribīnē ir, uz Dienu nosūtīts. Laika trūkuma dēļ pielikts klāt viens vecs puksts no cibas.
Finanšu ministrs Atis Slakteris būtībā uz jautājumu “Kas notika ar Latvijas ekonomiku, ka tā tagad ir ieslīgusi tādā krīzē” atbildēja pilnīgi pareizi. “Nekas īpašs” un “Cilvēki bija kļuvuši pārāk optimistiski”. Patiesi, mēs tiešām bijām pārāk optimistiski noskaņoti, mums pēc t.s. Lietussargu revolūcijas un visa pārējā likās, ka ar mums sāks rēķināties, ja pat ne kā tautu, kas ir deleģējusi savu suverēno varu kaut kādiem cilvēkiem, tad vismaz kā ar elektorātu, kuru nevajadzētu aizlaist pilnīgā postā, jo kaut kā līdz vēlēšanām cilvēkiem ir jāizdzīvo. Mēs pat turpinājām ticēt, ka pie mums valstī nemainīgi pastāv vārda brīvība, līdz arestēja vienu pasniedzēju un nopratināja vienu dziedātāju.
Kad es vakar redzēju raidījumu “Nekā personīga” mani pārņēma kārtējās kauna lēkmes par to, kāda ir palikusi Latvija. Pirms tam es ar patiesu izbrīnu lasīju rakstus dažādos pasaules masu medijos (gan drukātajos, gan interneta) par to, kā Latvijā tiek apkarota ekonomiskā krīze. Tā taču ir pasakaina sajūta, kad tu redzi šādus virsrakstus: “Kā tikt galā ar ekonomisko krīzi? Apcietiniet neapmierinātos”, “Latvijas specdienesti neliek mierā ekonomistus. Aresti par pesimistiskām prognozēm” un vēl un vēl.
Man jau sen liekas, ka tie cilvēki, kas tagad ir pie varas Latvijā, varētu darīt jebko, lai pie varas arī paliktu. Izdzenāt mītiņus, viltot vēlēšanu rezultātus, sākt veidot politieslodzīto rindas. Varbūt viņiem liekas, ka Lukašenko ir labs paraugs, kā stabilizēt situāciju valstī. Varbūt viņi nožēlo, ka nācās iestāties ES un NATO. Pilnīgi iespējams, ka viņi mīl Putinu.
Varbūt tāpēc mums vairs nav tāda raidījuma kā Savādi gan, kur rādītais varētu tikt klasificēts kā atklāta ņirgāšanās par valsts varu. Ja likumprojektu, kas aizliegtu jokot par prezidentu, premjeru, Saeimas un pašvaldību deputātiem, latu vai Latviju būtu problemātiski pieņemt, tad sarunāt ar savējiem, ka šādus raidījumus nevajag, ir krietni vienkāršāk. Vienoties ar savējiem var arī par to, ka masveidā rādīsim krievu seriālus par labajiem miličiem. Gan jau tautai būs skaidrs - milicis ir tas pats policists, tikai citā valstī, bet tas nekas, jo mums viņi ir tādi paši.
Ar Valteru un augstskolas pasniedzēju bija tikai spilgta ilustrācija tam, kur mēs ejam. Vēl bija komiksu zīmētājs Veidenbaums, vēl bija pensionāre, kas nosauca Kalvīti par cūku, vēl bija neonacists Jordans, arī Gedroics, galu galā arī nacionālboļševiks Lindermans. Visi viņi nonāca Drošības policijas redzeslokā dēļ tā, ka kaut ko izmuldējās. Drošības policija rīkojās aktīvi un mundieri aizstāvēja.
Galu galā, Baltkrievijā ar politiskajiem noziegumiem nodarbojas Valsts Drošības komiteja, Krievijā tas ir Federālais Drošības dienests, mums tā būs Drošības policija. Visur ir vārds "drošības". Visās trijās valstīs ar šo vārdu sāk saprast vienu un to pašu.
Vispār paliek nedaudz šķērmi ap dūšu dēļ domas, ka arī to, ko es te rakstu, pilnīgi iespējams, "izvērtē" represīvās iestādes. Tas tā pretīgi sanāk - sākt domāt, ka šajā valstī, pilnīgi iespējams, cilvēkiem drīz var sākt nākties apelēt pie savām konstitucionālajām tiesībām, jo arguments ir jau izskanējis no prezidenta Zatlera mutes: demokrātija nav visatļautība.
Sīka vienība ar tiem specdienestiem, ja skatās no valsts tēla graušanas viedokļa. Visur to norakstīja uz valsts padomju vēsturi, uz drošības dienestu atmiņām un tradīcijām par tēmu “kā ieviest valstī kārtību”. Slaktera gadījums iegriezīs sāpīgāk. Intervijā parādījās kārtīgs padomju laika vadītāja tips, kam nav ne mazākās nojēgas par ko viņš tagad tur runās, tips, kam acīmredzot pašsaprotama liekas prakse, kad intervija ir tāda mozaīka, kas tiek salikta kopā no skaistākajām un gudrākajām frāzēm. Slakteris nebija iedomājies, ka šo interviju ieliks publiskai apskatei tādu, kāda tā ir. Pasaules mediji sāk ievērot tos regulāros melus, kas tiek baroti Latvijas tautai. Latvijā politiskās dzīves norma ir nepateikt, noklusēt, samelot un tad veikt pāris paraugnopratināšanas, lai cilvēki vienreiz saprot, ka ar valsts varu joki mazi.
Tomēr būtiskākais, ko vēlos teikt, tiek adresēts tiem, kam šī valsts vēl kaut ko nozīmē. Man nav izprotams tas klusums, kas valda apkārt. Man nav saprotami iemesli, kāpēc vēlarvien no Saeimas opozīcijas partijām neskan aicinājumi rīkot masu mītiņus, demonstrācijas vai tautas sapulces. Es aicinu jebkuru organizāciju, kas jūt atbildību par šo valsti sākt rīkoties un saukt tautu sev palīgā.
Un beigās, vēl viens aicinājums varonīgajai LNT ziņu dienesta žurnālistei Danai Albrehtai – Untālei. Varbūt tomēr ir vērts pārbaudīt, vai Slakteris, Godmanis, Zatlers un vispār visa valdošā koalīcija kopā nav viena nopietna (iespējams, pat slepena) sociopātu organizācija, kas ienīst sabiedrību? Pieaiciniet to pašu psihiatru, kas notiesāja karikatūristu Veidenbaumu un iedodiet viņam palasīt politiķu runas. Kas par sižetu sanāktu!
Finanšu ministrs Atis Slakteris būtībā uz jautājumu “Kas notika ar Latvijas ekonomiku, ka tā tagad ir ieslīgusi tādā krīzē” atbildēja pilnīgi pareizi. “Nekas īpašs” un “Cilvēki bija kļuvuši pārāk optimistiski”. Patiesi, mēs tiešām bijām pārāk optimistiski noskaņoti, mums pēc t.s. Lietussargu revolūcijas un visa pārējā likās, ka ar mums sāks rēķināties, ja pat ne kā tautu, kas ir deleģējusi savu suverēno varu kaut kādiem cilvēkiem, tad vismaz kā ar elektorātu, kuru nevajadzētu aizlaist pilnīgā postā, jo kaut kā līdz vēlēšanām cilvēkiem ir jāizdzīvo. Mēs pat turpinājām ticēt, ka pie mums valstī nemainīgi pastāv vārda brīvība, līdz arestēja vienu pasniedzēju un nopratināja vienu dziedātāju.
Kad es vakar redzēju raidījumu “Nekā personīga” mani pārņēma kārtējās kauna lēkmes par to, kāda ir palikusi Latvija. Pirms tam es ar patiesu izbrīnu lasīju rakstus dažādos pasaules masu medijos (gan drukātajos, gan interneta) par to, kā Latvijā tiek apkarota ekonomiskā krīze. Tā taču ir pasakaina sajūta, kad tu redzi šādus virsrakstus: “Kā tikt galā ar ekonomisko krīzi? Apcietiniet neapmierinātos”, “Latvijas specdienesti neliek mierā ekonomistus. Aresti par pesimistiskām prognozēm” un vēl un vēl.
Man jau sen liekas, ka tie cilvēki, kas tagad ir pie varas Latvijā, varētu darīt jebko, lai pie varas arī paliktu. Izdzenāt mītiņus, viltot vēlēšanu rezultātus, sākt veidot politieslodzīto rindas. Varbūt viņiem liekas, ka Lukašenko ir labs paraugs, kā stabilizēt situāciju valstī. Varbūt viņi nožēlo, ka nācās iestāties ES un NATO. Pilnīgi iespējams, ka viņi mīl Putinu.
Varbūt tāpēc mums vairs nav tāda raidījuma kā Savādi gan, kur rādītais varētu tikt klasificēts kā atklāta ņirgāšanās par valsts varu. Ja likumprojektu, kas aizliegtu jokot par prezidentu, premjeru, Saeimas un pašvaldību deputātiem, latu vai Latviju būtu problemātiski pieņemt, tad sarunāt ar savējiem, ka šādus raidījumus nevajag, ir krietni vienkāršāk. Vienoties ar savējiem var arī par to, ka masveidā rādīsim krievu seriālus par labajiem miličiem. Gan jau tautai būs skaidrs - milicis ir tas pats policists, tikai citā valstī, bet tas nekas, jo mums viņi ir tādi paši.
Ar Valteru un augstskolas pasniedzēju bija tikai spilgta ilustrācija tam, kur mēs ejam. Vēl bija komiksu zīmētājs Veidenbaums, vēl bija pensionāre, kas nosauca Kalvīti par cūku, vēl bija neonacists Jordans, arī Gedroics, galu galā arī nacionālboļševiks Lindermans. Visi viņi nonāca Drošības policijas redzeslokā dēļ tā, ka kaut ko izmuldējās. Drošības policija rīkojās aktīvi un mundieri aizstāvēja.
Galu galā, Baltkrievijā ar politiskajiem noziegumiem nodarbojas Valsts Drošības komiteja, Krievijā tas ir Federālais Drošības dienests, mums tā būs Drošības policija. Visur ir vārds "drošības". Visās trijās valstīs ar šo vārdu sāk saprast vienu un to pašu.
Vispār paliek nedaudz šķērmi ap dūšu dēļ domas, ka arī to, ko es te rakstu, pilnīgi iespējams, "izvērtē" represīvās iestādes. Tas tā pretīgi sanāk - sākt domāt, ka šajā valstī, pilnīgi iespējams, cilvēkiem drīz var sākt nākties apelēt pie savām konstitucionālajām tiesībām, jo arguments ir jau izskanējis no prezidenta Zatlera mutes: demokrātija nav visatļautība.
Sīka vienība ar tiem specdienestiem, ja skatās no valsts tēla graušanas viedokļa. Visur to norakstīja uz valsts padomju vēsturi, uz drošības dienestu atmiņām un tradīcijām par tēmu “kā ieviest valstī kārtību”. Slaktera gadījums iegriezīs sāpīgāk. Intervijā parādījās kārtīgs padomju laika vadītāja tips, kam nav ne mazākās nojēgas par ko viņš tagad tur runās, tips, kam acīmredzot pašsaprotama liekas prakse, kad intervija ir tāda mozaīka, kas tiek salikta kopā no skaistākajām un gudrākajām frāzēm. Slakteris nebija iedomājies, ka šo interviju ieliks publiskai apskatei tādu, kāda tā ir. Pasaules mediji sāk ievērot tos regulāros melus, kas tiek baroti Latvijas tautai. Latvijā politiskās dzīves norma ir nepateikt, noklusēt, samelot un tad veikt pāris paraugnopratināšanas, lai cilvēki vienreiz saprot, ka ar valsts varu joki mazi.
Tomēr būtiskākais, ko vēlos teikt, tiek adresēts tiem, kam šī valsts vēl kaut ko nozīmē. Man nav izprotams tas klusums, kas valda apkārt. Man nav saprotami iemesli, kāpēc vēlarvien no Saeimas opozīcijas partijām neskan aicinājumi rīkot masu mītiņus, demonstrācijas vai tautas sapulces. Es aicinu jebkuru organizāciju, kas jūt atbildību par šo valsti sākt rīkoties un saukt tautu sev palīgā.
Un beigās, vēl viens aicinājums varonīgajai LNT ziņu dienesta žurnālistei Danai Albrehtai – Untālei. Varbūt tomēr ir vērts pārbaudīt, vai Slakteris, Godmanis, Zatlers un vispār visa valdošā koalīcija kopā nav viena nopietna (iespējams, pat slepena) sociopātu organizācija, kas ienīst sabiedrību? Pieaiciniet to pašu psihiatru, kas notiesāja karikatūristu Veidenbaumu un iedodiet viņam palasīt politiķu runas. Kas par sižetu sanāktu!
Links | ir ko teikt -13- | Add to Memories
::
8. Dec, 2008 | 03:27 pm
Nu bet protams, ka žurnālista ētika tika pārkāpta!
Taču ministrs pirms intervijas netika brīdināts par to, ka internetā tiks ievietots viss nofilmētais darba materiāls, kas šajā gadījumā ir noticis un ir pretrunā ar žurnālistikas ētiku. Ministrs bija gatavojies interviju sniegt latviski, taču nāca pretī žurnālistei un bija gatavs runāt angliski ar norunu, ka materiāls pārraidīšanai tiek izmantots rediģētā formā. A.Slakteris bija pieteikta intervija latviešu valodā, bija paredzēts, ka viņu intervēs Ārons Eglītis, kurš runā latviski. Pretējā gadījumā intervija tiktu tulkota.
Diāna Bērziņa, Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktore
Taču ministrs pirms intervijas netika brīdināts par to, ka internetā tiks ievietots viss nofilmētais darba materiāls, kas šajā gadījumā ir noticis un ir pretrunā ar žurnālistikas ētiku. Ministrs bija gatavojies interviju sniegt latviski, taču nāca pretī žurnālistei un bija gatavs runāt angliski ar norunu, ka materiāls pārraidīšanai tiek izmantots rediģētā formā. A.Slakteris bija pieteikta intervija latviešu valodā, bija paredzēts, ka viņu intervēs Ārons Eglītis, kurš runā latviski. Pretējā gadījumā intervija tiktu tulkota.
Diāna Bērziņa, Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktore