the art of self destruction - June 21st, 2011

šodien man palika kaut kā neērti vērojot, kā Justī čubinās ar savu Edgaru. vispār jau es nevēroju speciāli (to vnk nevarēja neredzēt) un vispār tam Edgaram nav ne vainas. approval given, huh. bet nu fakts paliek fakts. it felt kinda weird.

toties mans apakšstāva kaimiņš Stasiks pārsteidza ar pavisam dīvaina iemesla zvanu pie durvīm:

„ei, aļo, možeš skazaķ što eto tjebe za pesņu? zajebis ahujenna kalbasit!” un skatās manī izbolītām acīm. tā kā esmu labs kaimiņš (kad pusnaktīs neuzspiežu citiem savu muzikālo gaumi, vai bezgaumi pēc tantes Svetas no 67-tā uzskatiem), tad labrātīgi padalījos ar šorīt jau n-to reizi spēlētās dziesmas nosaukumu.

„o, zajebis čuvak. pisģec takovo ņeznajo, vot klass,” Stasiks liekas nolēmis kļūt par manu draugu, smaidīja un vicinājās ar rokām (laikam lai palielītos ar zelta (iespējams imitācijas) ķēdi un savdabīgu tetovējumu. iespaidīgi pavisam. taču vislabākais sekoja pēc tam, kad mans jaunais draugs pagriezās uz promiešanu, bet tad pēkšņi ko atcerējās.

„aa bļāa sovsjem zabil – a gdje ijo skačaķ možna?” un nosauc kaut kādus tur točka-ru saitus. atbildu, lai meklē, gan jau atradīs (ja nav pilnīgs idiots..varbūt).

„sposibo,bļe. kruta. a ņehočeš kogdoto patusavatsa mestje? pojeģim na Laroku, potoncujem, ja znajo pizdataje devki iz rajona...”

ahhaaahahaha bļ**^&&% negribu būt rupjš, bet nu tas pārspēja visas manas cerības, sapņus un tā tālāk. godīgi. ja līdz šim es domāju, ka šādi eksemplāri mīt vien patriotisko letiņu teikās par slāviem iz rajona..bet nu. nu pat man tā īsti vairs nav ko piebilst. tātad – ja kāds vēlas afigenna-zajebis-tusovku ar rajona beibēm – es varu sapazīstināt ar īsto čali no visīstākā rajona. nē patiešām..es joprojām smejos. bija grūti nesmieties Stasikam sejā (nu negribas kaut kad vēlāk no viņa brataniem pagalmā dabūt pa galvu :D), pieklājīgi pateicu varbūt (jā, kā tad, pilnīgi noteikti) un aizvēru durvis. nedaudz vēlāk šis apakšstāvā sāka desot pie manas dziesmas. vot, suka.

toties Latvijas nenoteiktie laikapstākļi turpina, maigi izsakoties, krist uz nerviem. man nebija nekādu iebildumu pret +30, kad asfalts sakarst un rajonā ož pēc izkusuša betona un vecā Ivana gumijnikiem. nu labi, tos gumijniekus es pats izdomāju, to daļu varam izlaist. Ivans gan ir īsts. bet par viņu citreiz.

vasara, nāc atpakaļ. vismaz uz Jāņiem. tā jau saka, ka 23-24 līs lietus un bla bla bla, bet pēdējie divi gadi man liek šo patiesību apšaubīt. ak jā, mēs braucam uz Latgali. kaut kur galīgā, galīgā čuhņā (no offence). un izklausās jau galīgi labi.

 

laikam jāaizstaigā līdz maxxximai. kaut kā negribas vēl šonakt nomirt badā. čau.

a vispār vot šitāda sajūta:


ja man būtu lauku mājas, trīs omes vai tamlīdzīgi, es tagad iesēstos pirmajā autobusā un aizbrauktu. ir tikai vasanīca kuru okupējuši māsa&draudziņš. un jūra.
bet gribas ārā. prom no pilsētas.