the art of self destruction - waste

ha, viņiem laikam tomēr patika tos murgus lasīt. bet man kaut kā negribējās vairāk. un par draudzīgajiem.elvē vispār varat aizmirst. varbūt sākšu kaut ko murgot šeit. varbūt.
cilvēku dabā laikam ir ieprogrammēta ziņkārība par svešu cilvēku dzīvēm. un ja vēl tās skaisti pasniedz. deserts ar putukrējumu. putukrējumu, kas notušē visus nesmukumus un tamlīdzīgi.
kad nokusīs sniegs, visa pelēcība būs atpakaļ. visi sūdi atkal būs redzami. nekad nav bijis savādāk.

es pat īsti nezinu par ko lai tagad raksta. ne jau šonakt, bet vispār. tā, ko jūs saucat par iedvesmu, kaut kur nomirusi. vai guļ kādā no vecrīgas bāriem zem letes. vai uz. ir tikai kaķis, kas blenž manī ar zaļām, zaļām acīm. un piedzērušies draugi viesistabā. ir taču piektdiena, tauta nodzerās. ai nē, nu jau sestdiena. un vēl ir māsa, kurai riebjas tas nejēdzīgais troksnis. tikai tie alkoholiķi ir arī viņas draugi. tā gadās.

there's nothing I could desire and nothing to wish for. lai gan, kas zina. no rīta atnāks viņa ar saviem stāstiem, nomoda sapņiem un citām dzīves mazajām banalitātēm, bez kurām tomēr.. sēdēs man pretī, dzerot melnu kafiju un smēķējot manas cigaretes, smiesies, smaidīs un šūpos savas garās kājās. nē, es viņu nemīlu. viņa to nemaz neprasa. viņa vienkārši ir. bet acis viņai - tikpat zaļas, zaļas kā kaķim..

stāstiet man pasakas, lūdzu. tikai tādas bez laimīgām beigām. tādas, kuras nebeidzas.