ne-ēšana |
[Feb. 5th, 2005|12:50 pm] |
Ēdot brokastis nevilšus atmiņā nāca dažas ainiņas no visai dziļas bērnības, kad māte, lai padarītu vienkāršas siermaizes vai desmaizes par kaut ko ļoti īpašu, sagrieza tās mazos taisnstūrīšos, kas toreiz atgādināja mazās, kinofilmās redzētās kanapē maizītes.
Jā, bet šorīt iznāca pavisam citādi, negribot secināju, ka nevaru nokost gabalu no sev tik tīkamās saldskābmaizes ar saulespuķu sēklām, tad nu arī nācās to sagriezt mazos gabaiļos un bāzt pa vienam mutē.
Pēdējās dienās vairs nemāku gūt baudu ēdot, jo kopš arī augšzobus iekala važās, ēšana man sagādā tikai nevajadzīgas broblēmas un diskomfortu. Vakar tā arī sanāca, pa visu dienu iestrēbt tikai mazliet zupas, un visu pārējo dienu pārtiku tikai no tējas un aizgrauzstā šokosalaveča, ko knibinu jau nedēļu.
Traģiski. Komiski. Traģikomiski.
Tādi lūk pīrāgi. |
|
|
Comments: |
Papildus neēšana manai figūrai pavisam noteikti nav vajadzīga, negribu atgūt agrāko āfrikas badacietējas kārnumu, sievietēm tā nepieklājas.
Es gandrīz vienmēr domāju prātīgi, protams, ar saviem īzņēmumiem.
Nu pēdējās dienās neprāts tā vien laužas no manis laukā, mēģinu nedaudz apslāpēt, bet nekādi nesanāk.
Neviens vīrietis nav pelnījis, lai es viņa dēļ ciestu TIK ilgi. Tagad pagātnes lielā vilšanās mijas ar tādu kā neizprotamu nekad nepiedzīvotu reiboni, neliela panika, bet nolēmu, ka nedaudz tam visam jāļaujas un tad jāpaskatās - kas un kā.
Kāda nu tur apņēmība, vienkārši nav pamata sevi ilgāk mocīt ar domām par to kāda es nabaga vientuļā sieviete, kuru kārtējais cūka vīrietis sāpinājis. Tādas domas nav nekā vērtas, nekad arī nebūs. Bet vispār mani arvien vairāk pārsteidz tas, kā dzīve pēkšņi pagriežas uz otru pusi, pēdējā laikā jau veselas divas reizes. | |