| ... |
Sep. 10th, 2006|10:17 am |
Vājprāts, kas tā gan ir par pretīgu sajūtu, kad vecais brūtgāns tavā acu priekšā luncinās ap citu un jaunais brūtgāns tajā vakarā, tev zvanot, izslēdz telefonu.
Sūds jau par to veco, viņu ieraugot tādā dzēruma pakāpē vienkārši iestājās ne pašam - ne sašam sindroms, bet tas, kā iedzēla tas telefons ir izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas, tas vispār ir vārdos neizsakāmi. Saraudājos tur pat Pulkvedī pie letes, bārmenis domāja, ka man palicis slikti.
Nu cik ilgi vēl es skriešu ar pieri šādos stabos? Apnicis justies te vienu brīdi bezgalīgi laimīgai, te otru atkal ar kājām samītai un dziļi nelaimīgai. |
|