| little, nice girls get angry too, you know |
Jan. 6th, 2006|01:20 am |
|
Nepavisam negribas iet gulēt, jo tiklīdz aizvēršu acis, atkal atskanēs modinātāja zvans un man būs jādodas pie savas ģimenes ārstes, bet es joprojām nevaru ne aizmirst, ne piedot to, kā viņa man lika justies pagājušās vizītes laikā pirms 1/2 gada. Tajā brīdī likās, ka es varētu visam atmest ar roku, atcelt operāciju, noņemt dzelžus un dzīvot ar savu, atvainojos, kroplību tiktāl, kamēr es vairs nevarētu ne normāli parunāt, ne paēst nedz arī paelpot. Tagad ar divdesmit četrām skrūvēm sejā es jūtos priecīga un pateicīga sev un visiem, kas man bija un ir līdzās par to, ka man pietika pacietības un dūšas tam visam iziet cauri, ka es varēju sakost zobus, kamēr tā, atvainojos, kuce čīkstēja un teju vai lasīja man morāli par to, kāpēc gan viņai jāraksta man nosūtījumi uz visām šīm pārbaudēm un cik gan tas viņai izmaksāšot. Pēc šīs vizītes noteikti uzzināšu, kā iespējams nomainīt ģimenes ārstu un to noteikti arī izdarīšu, jo nekad, nekad vairs nevēlos justies tik absolūti nožēlojami un bezspēcīgi. |
|