| it's not all about them |
[Jun. 5th, 2006|09:18 am] |
Šonedēļ es gribētu izslēgt to sevis daļu, kura nemitīgi jūt un domā par vīriešiem, lai beidzot, kad vairs īsti nav kur sprukt, varētu pilnībā koncentrēties un nodoties kursadarba un prakses atskaites rakstīšanai. Joprojām nezinu, kādā tieši veidā līdz piektdienas rītam man to izdosies izdarīt, bet vismaz jāpacenšas, lai visu to padarīšanu nenāktos pārcelt uz rudeni un sadārdzināt par aptuveni simts latiem, kas man ne tuvu nav pa kabatai.
Vēl jau jādomā, ko iesākt ar studijām kā tādām, proti, palikt dienas nodaļā vai iet uz vakaru, un, ja iet uz vakaru, tad meklēt kārtīgu darbu vai tomēr sekot sapnim, no kura man pēkšņi tik ārkārtīgi bail, un doties uz frizierskolu? Tā pat nav īsti panika, kas mani tagad pārņēmusi, drīzāk tāds izmisuma un apjukuma apvienojums proporcijā viens pret trīs. |
|
|
| mā-kē-tī-ngs |
[Jun. 5th, 2006|10:17 pm] |
Lukturītis tuneļa galā tomēr midžinās. Cerība ir.
Ja pabeigšu, piektdien piedzeršos, ja nepabeigšu - uzmini nu - piektdien piedzeršos. Dejošu uz galdiem. Skaļi dziedāšu. Uzmākšos svešiem vai pazīstamiem vīriešiem (visticamāk nakts melnumā zvanīšu kādam no tagadējiem brūtgāniem un pavedinošā balsī (hahā) uzaicināšu sevi ciemos). |
|
|
| bubinātors |
[Jun. 5th, 2006|11:02 pm] |
|
Varu vien cerēt uz to, ka šis būs bijis visneproduktīvākais no tiem vakariem, kas man vēl atlikuši kursadarba un nolādētās prakses atskaites rakstīšanai. Tagad gan esmu nolēmusi doties gulēt, jo rīt negribu darbā būt dusmīgais, nogurušais bubulis, un derētu tur arī ierasties agrāk par vienpadsmitiem, lai agrāk varu arī doties prom uz mājām, jā, uzminējāt - rakstīt. |
|
|