| badakāsis |
[Mar. 13th, 2006|08:38 pm] |
|
Uz darbu iet ir bīstami, tas nu ir fakts! Sēžu viena pati kabinetā, cītīgi blenžu virpā, kad pēkšņi iebrāžas kolēģe, kuru es klusībā dēvēju par lotgaļu mammuku, un jautā, vai es šovakar esot pie stūres. Izbrīnā atbildu, ka neesmu gan, uz ko lotgaļu mammuks iesaucas: "Vai cik labi!", izvelk no plaukta krējuma liķiera buteli un lej man teju vai pillu glāzi. Pēcāk vēl piekrāmējusi man šķīvi ar kūkām, āboliem un maizītēm, kas palikušas pāri no svinībām priekšpusdienā, saka: "Ēd, nabaga bērniņ, ēd!" Tas man tā uzlaboja omu, ka ceļā uz mājām nevarēju vien beigt smaidīt, lai gan patiešibā smaidu jau visu dienu, jo ik pa laikam saņemu kādu ārprātā jauku ziņu no sava dārgā vīrišķa. |
|
|
| lovesick? |
[Mar. 13th, 2006|10:20 pm] |
Nē, nu pilnīgs ārprāts! Šitā visa pavasara būšana sirds apvidū mani šovakar gandē nost - jāraksta darbs mārketingā, bet es jau otro stundu sēžu un absolūti nespēju sakoncentrēties. Cenšos no visa spēka kaut vienu rindkopu izdabūt laukā, bet nekā, čuššš, galva pilna ar vati un aiz izmisuma vai raudāt jāsāk. Dzeru zaļo tēju, kožu krūzes malā, pirkstos, berzēju acis, bet nekā - pilnīgs radošo domu vakums. Un rītu vēl sešos jāsvempjas augšā, ak mī un žē, kā tur tā latvju astronaute dziedāja: "Mani pārņem pā-ā-ā-ānikā!"
Ak jēziņ, nu kas ellē ar mani notiek? Kā lai savāc sevi rokās? Iesakiet taču kādu tableti, kādu maģisku metodi, nu kaut ko, kas spētu man palīdzēt kaut mazlietiņ sakoncentrēties! Es taču neesmu radusi šitā ņemt un apjukt. |
|
|