| nu jā |
[Jan. 28th, 2006|05:51 am] |
Tā tas laikam notiek, proti, ja vakars sākas pozitīvā noskaņojumā, tad tādā noteikti nebeigsies. Četros no rīta pie Pulciņa bufetes vienai pašai ar Coronu nez kāpēc nav īpaši jautri, un pat par spīti pavisam nelielajam alkohola daudzumam asinīs (mazliet uzjautrinoši atcerēties bārmeņu sejas izteiksmi, kad pasūtīju persiku sulu (tīru) un vēlāk ūdeni), gribējās piezvanīt kādam no bijušajiem vīriešiem un teikt - gaidi, es tūliņ būšu. Labi gan, ka saglabājusies kaut drusciņa pašcieņas un esmu sveika un vesela nokļuvusi mājās.
Rīt derētu piedzerties un kārtīgi izdancoties. |
|
|
| i object! |
[Jan. 28th, 2006|02:18 pm] |
|
Ō, jā, laikam jau es savu organismu esmu nodzērusi tiktāl, ka pat doma par alkoholu mazliet šķebina, lai arī vakar praktiski nekādas alkohodziras nelietoju. Šovakar pilnībā pieturēšos pie suliņām un undeņiem, bet padoties netaisos un atkal došos kaut kur nebūt, kur ir daudz cilvēku, jo es pilnīgi un absolūti atsakos sestdienas vakaru pavadīt mājās vai pasākumā, kur visi būs X2. Es esmu skaista, brīva, jauna un man nebūs nīkt mājās! Ha! |
|
|
| sūdi rallā |
[Jan. 28th, 2006|04:01 pm] |
Tiklīdz es saņemos, nomierinos un vienkārši dzīvoju, nāk otrs vilnis, šaubu, zemās pašapziņas un pārāk daudzo domu vilnis. Viss ir labi, bet tajā pat laikā it nekas nav labi, un es nevaru pārstāt domāt par to, kas ar mani nav kārtībā, kāpēc es nevaru nomierināties, kāpēc es nevaru vairāk par dažām dienām justies apmierināta ar to, kas un kāda es esmu un kāpēc ellē gaisā man kāds ir tik ļoti nepieciešams.
Iemāciet man pašpaļāvību, iemāciet man pašpietiekamību, iemāciet man mīlēt sevi, jo pašai man vairs nav spēka. |
|
|