| walking in the winter wonderland |
[Dec. 3rd, 2005|01:32 pm] |
| [ | skan |
| | Antonio Carlos Jobim - Dindi | ] |
Un pēkšņi viņš paliek tāds savādi drūms, kluss, it kā tikko būtu uzzinājis, ko pavisam nelāgu. Un viss siltums, viss pazūd, viņš novēršas, klusē. Kad apjautājos, kālab pēkšņi tā sadrūmis, saņemu man ir savi iemesli un, lai arī vairs nav neviena vārda, jūtu, ka mana klātbūtne ir lieka un pat nevēlama. Tās sajūtas pat nav iespējams aprakstīt, kad jūti un zini, ka otrs cilvēks pēkšņi vairs nevēlas, lai tu būtu blakus, bet nesaka nedz kāpēc nevēlas, nedz, ka nevēlas. Tā mulsuma, spriedzes un neveiklības mutulī tobrīd pavisam noteikti varēja pakārt cirvi.
Apjuku un īsti nezināju, ko iesākt, sapratu, ka patiesībā nemaz negribu zināt viņa iemeslus, saģērbos un, bikli nočukstējusi čau, aizgāju pat neatskatīdamās.
Pirmās domas, viņa dzīvokļa durvīm aizveroties, bija - es vairs nevēlos viņu redzēt, jo nekad vairs nevēlos justies tik apjukusi, neveikla un lieka. |
|
|
| laternu stundā |
[Dec. 3rd, 2005|06:12 pm] |
|
Tā lūk notiek, ja dušā pavada četrdesmit minūtes - autobuss nokavēts, kino nokavēts un tagad sēdi un nezini īsti, kur likties sestdienas vakarā. Gulēt iet grēks, jo darbadienās nav ne laika, ne vēlēšanās doties izklaidēs, un sejas smiņķi jau ar postā nelaidīs - jādodas vienalga uz galvaspilsētu, nu vismaz kādu ōli ar biedreni iedzert, kādu vārdu pārmīt un kādam puisietim ar aci piemiegt. |
|
|