| walking in the winter wonderland |
Dec. 3rd, 2005|01:32 pm |
Un pēkšņi viņš paliek tāds savādi drūms, kluss, it kā tikko būtu uzzinājis, ko pavisam nelāgu. Un viss siltums, viss pazūd, viņš novēršas, klusē. Kad apjautājos, kālab pēkšņi tā sadrūmis, saņemu man ir savi iemesli un, lai arī vairs nav neviena vārda, jūtu, ka mana klātbūtne ir lieka un pat nevēlama. Tās sajūtas pat nav iespējams aprakstīt, kad jūti un zini, ka otrs cilvēks pēkšņi vairs nevēlas, lai tu būtu blakus, bet nesaka nedz kāpēc nevēlas, nedz, ka nevēlas. Tā mulsuma, spriedzes un neveiklības mutulī tobrīd pavisam noteikti varēja pakārt cirvi.
Apjuku un īsti nezināju, ko iesākt, sapratu, ka patiesībā nemaz negribu zināt viņa iemeslus, saģērbos un, bikli nočukstējusi čau, aizgāju pat neatskatīdamās.
Pirmās domas, viņa dzīvokļa durvīm aizveroties, bija - es vairs nevēlos viņu redzēt, jo nekad vairs nevēlos justies tik apjukusi, neveikla un lieka. |
|