| ak vai, cik stulbi nosist gulbi, bet stulbāk vēl, ja pēc tam žēl |
[Oct. 6th, 2005|10:16 pm] |
Romantiskas vakariņas vienatnē - astoņu santīmu vistas zupa bez vistas (bet ar makaroniem), fonā vakara trilleris un galvā vesela gūzma domu.
Jā, un man šodien skumīgi, bet nevis tā asaraini, punķaini, aikāmansevisžēl skumīgi, bet gan tā saldsērīgi skumīgi, tā -žēl, ka nav neviena, kam pieglausties, žēl, žēl, žēl. Žēl ka mani ir tik grūti mīlēt. Žēl, ka divdesmit gadu vecumā man ir žēl. Žēl.
Ielienu savās jocīgajās, sarkanzili rūtotajās pidžambiksēs un izslēdzu vakara trilleri, jo bez azotes, kurā varētu paslēpties šaušalīgajos mirkļos, skatīšanās ir nebaudāma un pat nomācoša. |
|
|