| 8 santīmu laime |
[Sep. 21st, 2005|06:46 am] |
Tā vien liekas, ka visa dzīve sadalīta kaut kādos posmos, fāzes, periodos, notikumos, pirms, pēc, līdz.
Tagad man iestājies tāds izēdājas periods, kad visu laiku, neskaitot agros rītus, briesmīgi gribas ēst. Ko? Vienalga, ka tik ēst. Un vakar es sev neko neliedzu - ēdu visu, ko vien mājās varēju atras - locīju iekšā māsas savārīto zupu, trīs veidu saldējumu, cepumus, barankas, šoko-vafeles, siermaizes. Pat tad, kad vienpadsmitos vakarā, kad patiesībā jau būtu jāatrodas miega stāvoklī, jo jāceļas, sasodīts, sešos, sagribas astoņu santīmu zupiņu un mīkstu baltmaizi - lūdzu!
Un tad tāda noēdusies kā mazs ruksis ierušinos zem sagas un tik līdz iemiegu, atkal jāceļas.
Šodien gaidam veļas mašīnas meistaru diena |
|
|
| ak vai |
[Sep. 21st, 2005|10:52 pm] |
Nē, nu muļķīgi tā katru vakaru sev nosolīties doties pie miera laicīgi un to neizdarīt, tad no rīta mocīties, autobusā snauduļot un lekcijās klusītiņām sevi lamāt par to, ka atkal gulētas tikai sešas stundas.
Jā, bet šovakar citādi nevarēja, šovakar pirmā īstā saruna ar sakso-fōnistu, kopš viņš bija atbraucis mani apciemot. Tā savādi, uzdzina tādas saldsērīga skumjas un, lai arī pagājis tikai mazliet vairāk par mēnesi, liekas, ka aiztecējusi jau vesela mūžība, kopš brīža, kad tikāmies.
Un kādreiz es mazbērniem stāstīšu, ka man reiz bija īss, bet skaists romāniņš ar kādu staltu vācu saksofonistu vārdā Lars. |
|
|