| ak vai |
Sep. 21st, 2005|10:52 pm |
Nē, nu muļķīgi tā katru vakaru sev nosolīties doties pie miera laicīgi un to neizdarīt, tad no rīta mocīties, autobusā snauduļot un lekcijās klusītiņām sevi lamāt par to, ka atkal gulētas tikai sešas stundas.
Jā, bet šovakar citādi nevarēja, šovakar pirmā īstā saruna ar sakso-fōnistu, kopš viņš bija atbraucis mani apciemot. Tā savādi, uzdzina tādas saldsērīga skumjas un, lai arī pagājis tikai mazliet vairāk par mēnesi, liekas, ka aiztecējusi jau vesela mūžība, kopš brīža, kad tikāmies.
Un kādreiz es mazbērniem stāstīšu, ka man reiz bija īss, bet skaists romāniņš ar kādu staltu vācu saksofonistu vārdā Lars. |
|