| kad telefons nodevīgi klusē |
[Aug. 25th, 2005|10:54 am] |
Es neesmu radusi pie šāda satraukuma, neesmu radusi pie šāda kad-viņš-beidzot-piezvanīt satraukuma. Neesmu! Tomēr par spīti tam, ka tas mani padara traku tas ir pat mazliet patīkami. Tā kņudoņa, tās ilgas, bērnišķīgais satraukums.
Es gaidu, kožu sev pirkstos, ierokos sen iegādātā grāmatā un mēģinu nedomāt par to, kad tad viņš, sasodīts, reiz piezvanīs! |
|
|
| divpadsmit |
[Aug. 25th, 2005|12:28 pm] |
Vienprātīgi (tas izklausās mazliet amizanti, jo divprātīgi (zinu, zinu - nav tāda vārda) tas nemaz nav iespējams, man šeit esot vienai pašai) nolemju palikt gultā līdz grāmatas pēdējai lappusei.
Autorei ir 35, viņa dzimusi Londonā un šī ir viņas pirmā novele. Jā, un es izjūtu tādu kā dīvainu saikni ar visu viņas rakstīto. Laikam vainīga tā pār-emocionalitāte, pār-analizēšana, pār-nedrošība. Viss pār un pār līdzīgs man.
Ha! Un es šodien došos uz batutiem. Jau vakar to nolēmu, ka došos. Man vajag izlēkāt laukā visu to satraukumu, visu to gaidīšanu, domāšanu. Visu! |
|
|
| tikai mazliet |
[Aug. 25th, 2005|01:51 pm] |
Gultā palikt neizdodas un trīsdesmitpiecgadīgā Londoniete atkal tiek apklusināta ar autobusa biļeti (lasīt - grāmatzīmi). Ielieku viņu savā mīļotajā tašā un čukstus apsolos veltīt tai laiku ceļā uz pilsētu.
Mazliet pašiverējos pa māju, mazliet iekšēji parūcu uz mazo māsu, tomēr sakožu zobus, jo vēlos izvairīties no nevajadzīgiem konfliktiem, un mazliet padziedu līdzi sakso-fōnista iedāvātajam viņa muzikālās apvienības ierakstam.
Ja-ā, un šodien eju pusdienās ar plāksteri nr. 1! Kādus mēnešus četrus neesam tikušies un es jau tagad pašapmierināti smīkņāju un iedomājos, kā viņš, līdzīgi MV, šausmīnāsies par maniem īsajiem matiem. |
|
|
| rozā brille |
[Aug. 25th, 2005|08:05 pm] |
Vīrieti - Konfekti satikšu tikai pēc nedēļas. Tas mani padara traku, bet jāatzīst, ka ir visai patīkami apzināties, ka kāds manī spēj izrausīt tādu satraukumu, tādu nemieru, tādu - jēziņ, es pat nezinu ko.
Un viņa neizsakāmi familiārās īsziņas mani nebiedē, lai gan parasti, ja vīrietis, kuru esmu satikusi tikai vienu reizi, īsziņās uzrunā mani par mīļo, es bēgu, ko kājas nes. Šoreiz spēju tikai sapņaini nopūsties, atplaukt platā smaidā un skaitīt dienas. |
|
|