| |
[Jun. 19th, 2005|05:00 pm] |
|
Dārzā uzplaukušās begonijas smaržo pēc bērnības un es atkal jūtos kā vislielākā muļķe uz pasaules. |
|
|
| sūdu būšana |
[Jun. 19th, 2005|06:49 pm] |
Cilvēks nav citrons, no kura mīlestību var izspiest kā sulu. Nav! Es to zinu, bet zināšana un pieņemšana nav gluži viens un tas pats. Tā nu es karājos pavisam smalkā, muļķīgu un bezjēdzīgu cerību diegā, kurš kā savu laiku nokalpojusi kurpjušņore pārtrūkst un tad atkal spītīgi tiek sasieta kopā, līdz tas ir vienos mezglos un tās sasodītās kurpes vairs nevar aizšņorēt.
Es nemāku samierināties, es nemāku pieņemt tik tālu, līdz esmu novedusi sevi līdz tādam stāvoklim, kad sāku domāt, ka mani vienkārši nav iespējams mīlēt. |
|
|
| soļi |
[Jun. 19th, 2005|07:15 pm] |
|
Liekas, ka pa māju kāds staigā, lai gan esmu šeit pavisam viena. Paķeru kādu asāku priekšmetu (koži zilu un svaigi asinātu zīmuli) un dodos lejā medīt spokus, kuri ducinās un neļauj man klusumā pasēdēt un pavērot kaimiņu zāles laistāmo aporātu. |
|
|
| ak jel |
[Jun. 19th, 2005|10:27 pm] |
Radiators labi zina manus vājos punktus. Viņš vairākkārt zvana, pieklusinātā un maigā balsī mēģina mani pierunāt nakšņot pie viņa, līdz es neizturu un padodos.
Esmu vāja. Vāja, vāja, vāja, vāja.
Sasodīts! |
|
|