| |
[Jan. 12th, 2005|08:36 am] |
|
Tas ir vienkārši vārdos neizsakāmi, cik grūti man ir pamosties. Acis aizlipušas, liekas, ka gaisma, ko iededzu, lai varētu atrast drēbes, mani padara nevis redzīgu, bet gan aklu, kā dēļ līdz vannasistabai nākas taustīties (par laimi tā ir tieši aiz stūra) un kādu brītiņu skalot seju ar aukstu ūdeni. Un tad, kad veiktas visas iepriekšminētās darbības jūtos tikai puspamodusies. Laikam jau tad pāries līdz ar bezmiegu un tad, kad beidzot būšu pieradusi, ka atkal guļu mājās un viena. |
|
|
| |
[Jan. 12th, 2005|06:56 pm] |
Ir janvāra vidus, bet man lampā dzīvo muša!
upd:
Tikko beidza zumzināt..., laikam vairs nedzīvo. |
|
|
| o-o-o-orkāns! |
[Jan. 12th, 2005|07:48 pm] |
Atskan telefona zvans. "Labdien, vai es runāju ar Laumas mammu? Te zvana Laumas skolas direktore." Pirmā doma, kas man iešāvās prātā bija "SŪDI!", bet izrādijās, ka direktores kundze tikai vēlējās pateikt, ka sīkajai rīt nav jādodas uz skolu un labāk vispār būtu neiet laukā no mājas, jo rīt gaidāma visai stipra vētra.
Un kāpēc man uz mājām nezvana augstskolas rektors un nesaka "Ieviņ, labāk rīt nebrauc uz lekcijām, paliec mājās, ārā būs bīstami!" ? |
|
|
| |
[Jan. 12th, 2005|11:15 pm] |
|
Vakaros ir visgrūtāk... |
|
|