| |
[Apr. 30th, 2004|06:47 am] |
Šorīt ārā salna, manis taisītās maizītes apēstas, kapija izdzerta un mīļotais vīrietis jau aizdevies uz darbu. Brīžiem sevi apbrīnoju - te vienu dienu es izplūstu asarās par to, ka viņš ir pēdējais maita un riebeklis, te otru esmu laimīgākais sievišķis pasaulē, kas ceļas sešos un gatavo savam pasaules lielākajam dārgumam brokastis.
Nu nesaprotu es vīriešus, bet sievietes - nu tās jancīgās būtnes - nesaprotu vēl vairāk, varētu pat teikt, ka reizēm mans nesaprašanas līmenis atrodas zem 0 iedaļas. |
|
|
| |
[Apr. 30th, 2004|02:29 pm] |
|
Pulkstens 14:28, man brīvdiena, bet es vēljoprojām sēžu mājās. Nožēlojami. Varbūt kāds var ieteikt kādu aktivitāti (tagad un tūlīt), vai pat uzaicināt manit kur kur nebūt? |
|
|
| |
[Apr. 30th, 2004|03:38 pm] |
Tev liekas, ka tava dzīve ir nožēlojama? Nebēdā, draugs, jo šodien es pārspēju ik vienu. Pulkstens ir gandrīz četri pēcpusdienā, un mana dzīve šodien ir bezgala saturiska. Piemēram, pēdējo stundu es lakoju nagus, notīru, lakoju, notīru, lakoju, pa vidam vēl dusmīgi rūcot, ka visas manas n-nagulakas ir absolūti stulbas. Jā, jā, man ir blondi mati!
Maniakālas depresijas slimniekam līdzīgs smaids.
Cheers. |
|
|