| sekss un lielpilsēta bez lielpilsētas un seksa |
Oct. 2nd, 2005|12:06 pm |
Vakars patiešām nožēlojams - divas glīšas jaunkundzes sēž pie bāra letes, malko džintonikus un apspriež, nu, ko gan citu divas glīšas un pusvientuļas* (mans kārtējais jaunvārds (pakārtots nesen izgudrotajam pusdraugam**)) jaunkundzes sestdienas vakarā pie bāra letes var apspriest - jā, uzminējāt, protams, savas neveiksmes vīriešu frontē.
Pēc diviem džintonikiem, neskaitāmām nopūtām un piecām minūtēm uz deju plača, kur pupainu (jā, jā, man ir mazas krūtis, bet skaudība mani pārņem tikai reizumis un arī tad pāriet jau pēc dažām sekundēm, kad ar viltīgu smīniņu atceros par tādu lietu, kā gravitācija), apaļīgu (nē, ar anoreksiju vai bulīmiju neslimoju, un, nē, kā teiktu angliski runājošās tautas - I'm not in denial) trīsdesmitgadnieču un viņu alusvēderaino (pret alusvēderiem mana attieksme ir tāda pati, kā pret vīriešiem, kuri pie melniem apaviem nēsā baltas sporta zeķes vai valkā bikses, kuras ir manāmi par īsu) un sasvīdušo kavalieru ieskautas, sajutās vēl nožēlojamāk. Samierinājušās ar faktu, ka šis nu noteikti nebūs viens no tiem jautrajiem vakariem, kuri parasti beidzas tikai ap pieciem no rīta, kad pēc kārtīgas izdejošanās ar pēdējiem spēkiem tiek tipināts uz māju un smiets par vakara notikumiem.
_______
Mana dzīve sāk līdzināties tautā labi zināmajam seriālam Sekss un Lielpilsēta - tikai bez seksa un, ja Rīgu salīdzina ar oriģinālo norises vietu, tad arī bez lielpilsētas.
Jā, bet ko es ar visu šo murgojumu gribēju pateikt? To, ka par spīti pašas apgalvojumiem, ka skaidri zinu, ko vēlos, man nav pat ne mazākās nojausmas, ko īsti es vēlos, un nē, šoreiz nav runa tikai par vīriešiem, bet gan par to, ko es vēlos no dzīves kā tādas. Laikam jau taisnība tiem, kas nemitīgi skandina - nāks gadi, nāks saprašana.
*tādas, kurām ir pusdraugs
**vīrietis, kuru nevar īsti nodēvēt par savu, bet jūsu starpā kādu laiku norisinās kaut kas pablāvām attiecībām līdzīgs |
|