| alumīnija cūka |
[Sep. 25th, 2005|04:58 am] |
Pulkstens pieci no rīta, apkārt absolūts bardaks, pie virpas sēž izspūris sievišķis un kā mazs, saguris ruksis šņakstina iekšā 8 santīmu zupiņu un siermaizes. Skats, protams, neatvairāms, bet ne par to ir šis stāsts.
Stāsts ir par to, ka es tikko izdomāju, kālab VK attiecībā pret mani brīžiem uzvedas tik savādi - viņam ir bail, ka es viņu sevī tā pamatīgi iemīlināšu, kas nozīmētu kaput viņa jauna nedēļa - jauna meitene dienām. Ak šie bailīgie, gļēvie vīrišķi, un par ko man tāds tāds krusts nesams, par ko man vienmēr tik tādi gadās - zaķpastalas. Dievs vien zina, bet šis, nekauņa, klusē - neteiks. |
|
|
