|
May. 30th, 2005|05:42 pm |
Kursadarba aizstāvēšanā mani, ja tā drīkst izteikties, drāza pamatīgi, gan pamatoti, gan nepamatoti, bet beigās jau tā pārvērtās par klaju piekasīšanos. Ar savu 7 es būtu mierā, ja kursabiedram, kuram ne darbe mērķis, ne uzdevums, ne pats nosaukums neatbilst saturam un prezentācija sastāvēja no stostīšanās un gurķu bildēm (nopietni), nebūtu ielikuši 8. Iesniegumu ar lūgumu darbu izskatīt vēlreiz gan nerakstīšu, gribas beidzot no tā visa atpūsties un līdz rudenim aizmirst par skolu.
Bet mana lieliskā diena ar to nebūt nebeidzās. Pekstiņi sākās, kad pēc pusdienām kopā ar ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) barbits konstatēju, ka man makā ir tieši 17 santīmi. Kājas nolādētajās papēžkurpēs noberztas, autobuss pēc dažām minūtēm, bet neko darīt - skrēju uz tuvējo bankomātu un klusi pie sevis vaidēju.
Iekāpusi autobusā, mēģināju braukšanas biļeti iegādāties, maksājot ar nupat no bankomāta izņemto piecu latu banknoti. Konduktore uzskatīja par vajadzīgu pa visu autobusu nobļauties:"Ti čego, četatķ ņeumeješ?!?! Tam ži napisona - maksat ar siknaudu!" Uz brīdi samulsu, bet neko darīt, ārā jau nekāpšu, jo nākošais autobuss tik pēc pusstundas un uz mājām arī dikti gribas.
Tā kā veiksme šodien man ir neizmērojama, četras pieturas pirms galapunkta autobusā iekāpj kontrole, es, protams, spītīgi atsakot maksāt soda naudu un mani ar kņadu izdzen no autobusa. Tur nu es stāvu - līdz mājām kādi četri kilometri, kājas noberztas, ārā arī nav īpaši silts, bet es tērpusies svārciņos un plānā žaketītē. Neko darīt - novilku kurpes un čāpoju vien uz mājām. Vienā brīdī jau likās, ka pasaule nudien mani ienīst, jo sāka arī līņāt, bet tā pa īstam sāka līdz tikai tad, kad jau atrados mājās un masēju savas sāpošās kājas. |
|