| Bailes |
May. 16th, 2005|02:26 pm |
Nu jau pagājuši gandrīz divi gadi, kopš uzzināju, ka manam žoklim būs nepieciešama visai sarežģīta operācija. Ja neskaita pirmās nedēļas pēc liktenīgā zobārsta apmeklējuma toreiz, tad visu šo lietu esmu uztvērusi, cik vien mierīgi iespējams.
Centos sevi un citus pārliecināt, ka tas tik tāds sīkums vien ir, tomēr šodien, kad ar dakteri nolikām konkrētu operācijas datumu (29. jūnijs), visa bravūra kaut kur pagaisa.
Iznākot laukā no ārstes kabineta, pieri pārklāja auksti sviedri, gar acīm pavīdēja spoža gaisma un likās, ka tūliņ paģībšu. Neģību jau, protams, un skaļi neraudāju, bet iekšēji kaut kas salūza un sapratu, ka man patiesībā no tā visa ir vienkārši neizsakāmi bail.
Tagad nu sēžu tāda mazlietiņ apjukusi, ar asarām acīs, skaitu lietus mākoņus un viss, ko šobrīd vēlos ir, lai kāds vienkārši apskautu un pateiktu tos pašus vārdus, kas daudziem šķiet tik muļķīgi: "Viss būs labi!" |
|