Pirmā patiesi milzonīgā pretīgā lietusgāze, nu tieši dienu pēc tam, kad uzšuvu sev sen kāroto lietusmēteli, kas īpaši ērts braukšanai ar riteni. Kārots gan nebija tāds lupatas gabals, bet pareizi sasienot, izskatās tieši tā, kā man vajag, un, sagrabinot visas iespējamās auduma atlaides tizliem sveramajiem atgriezumiem, izmaksāja man šis prieks 3 eiro, gandrīz tikpat cik vienreizlietojamie polietilēna maisi, ko ar šausmām atceros no svētceļojumiem vējā piepūšoties un tad pielīpot kājām, un tad saplēšoties un lidinoties apkārt krāsainās pretīgās dabu čakarējošās strēmelēs. Tiešam prieks par sevi, redzēs, cik ilgu laiku man vajag, lai saplēstu šo. Protams, varētu arī kārtīgi, ar kabatām un rāvējslēdzēju, un glītām vīlēm, bet jebkas, ko šuju mājās, tiek pavadīts ar sarkastiskiem un wannabe izpalīdzīgiem tēva komentāriem, uz kuriem mans prāts spēj reaģēt tikai ar iekšējiem pie katra viņa vārda arvien skaļākiem "aizveries, aizveries, aizveries". Jāatzīst, apmēram tā mana zemapziņa reaģē uz gandrīz jebko, ko viņš saka vai dara, ne tikai uz viņa svēto šūšanu. Man pat liekas, viņš daudzos aspektos kļūst jēdzīgāks, pat uzticēšot man vienai pašai savu vēl nenopirkto mašīnu, un pat izteica vēlmi auklēt manus bērnus (kurus, pat ja man tādi būtu, es ar viņu neatstātu ne uz pusstundu), un man laikam jāmēģina izslēgt tā sterva, kas automātiski manā vietā sarunājas ar viņu. Nu, varbūt kādreiz. Jebkurā gadījumā pēc vecāku apmeklējuma man vajag "iet meklēt kokus". Izstaigājām jau gandrīz visas zaļās Rīgas vietas, sūdzoties par dzīvi un smejoties par savām diagnozēm, un tas ir vienīgais, kas palīdz, žēl, ka šodien nesanāk.Tā vietā atgriežos pie uz brīvdienām aizmirstiem nemazgātiem traukiem un ukraiņu attiecību šoviem fonā pāris metru attālumā no manis. "Šim pārim nekas nesanāks. Viņš ir Strēlnieks". Jā, bezjēdzīgā diena. No kurienes gan lai jēga rastos.
Nepatīk doma, ka māsīca atlidos uz pāris stundām uz kāzām. Tā jau man vienmēr prieks viņu satikt, bet tagad ir papildus sociālais spiediens par to, ka tas ir LIELS NOTIKUMS. Nez kāpēc tas ir tik šausmonīgi LIELS visiem, kurus tas neskar necik. Vecmammai, kas gatava man noziedot gadu desmitiem krātās deficītpreces sadzeltējušu galdautu un idiotisku puķainu šķīvju formā. Tantei, kas svinīgi pasludina, ka tagad es esmu veca un beidzot atradīšu savu laimi trauku mazgāšanā līdz kamēr atradīšu labāku vīru. Ja paveiksies. Cerību gan esot maz, jo paveicās parast smukajām. Visādi citādi jau man doma par precēšanos patīk.
Pārdozēt kafiju un nodzīvot vēl vienu 50 h darba nedēļu, ļoti labi, ar visām mēnešreizēm, sātana izgudrojumu, kura dēļ visu laiku sajūta, ka gribas vemt un ģībt un nevar ne sēdēt, ne gulēt no sāpošas muguras, un trauksme neļauj celties augšā pārāk bieži uz tualeti, pēc ūdens vai vienkārši kaut cik pakustēties, lai mazinātu sāpes, jo durvis čīkst, tas kaitina kolēģi, un trauksme neļauj pievērst sev pārāk daudz uzmanības, ņemot vērā, ka man jau tā ir no viņas paniskas, nosacīti neizskaidrojamas bailes.
Neveiksmīga radošā eksperimenta (kā absolūtais vairākums manu radošo eksperimentu) dēļ tagad varu grauzt 2 kilogramus pavisam pretīgu karamelīškonču. Bērnībā tā būtu pavisam īsta paradīze.
Nepatīk doma, ka māsīca atlidos uz pāris stundām uz kāzām. Tā jau man vienmēr prieks viņu satikt, bet tagad ir papildus sociālais spiediens par to, ka tas ir LIELS NOTIKUMS. Nez kāpēc tas ir tik šausmonīgi LIELS visiem, kurus tas neskar necik. Vecmammai, kas gatava man noziedot gadu desmitiem krātās deficītpreces sadzeltējušu galdautu un idiotisku puķainu šķīvju formā. Tantei, kas svinīgi pasludina, ka tagad es esmu veca un beidzot atradīšu savu laimi trauku mazgāšanā līdz kamēr atradīšu labāku vīru. Ja paveiksies. Cerību gan esot maz, jo paveicās parast smukajām. Visādi citādi jau man doma par precēšanos patīk.
Pārdozēt kafiju un nodzīvot vēl vienu 50 h darba nedēļu, ļoti labi, ar visām mēnešreizēm, sātana izgudrojumu, kura dēļ visu laiku sajūta, ka gribas vemt un ģībt un nevar ne sēdēt, ne gulēt no sāpošas muguras, un trauksme neļauj celties augšā pārāk bieži uz tualeti, pēc ūdens vai vienkārši kaut cik pakustēties, lai mazinātu sāpes, jo durvis čīkst, tas kaitina kolēģi, un trauksme neļauj pievērst sev pārāk daudz uzmanības, ņemot vērā, ka man jau tā ir no viņas paniskas, nosacīti neizskaidrojamas bailes.
Neveiksmīga radošā eksperimenta (kā absolūtais vairākums manu radošo eksperimentu) dēļ tagad varu grauzt 2 kilogramus pavisam pretīgu karamelīškonču. Bērnībā tā būtu pavisam īsta paradīze.