...

Un Noriņai, kas to teica, ir neierobežoti liela taisnība. Protams, ja es turpinātu būt Hornšo, tas uz mani attiektos vēl vairāk. Katru reizi kad es gribu sūdzēties, es atgādinu sev, ka toties neesmu Hornšo. Un vēl man ir skumji, ka viņa tur ir, ar visu savu lieliskumu un tik fantastisku piemērojamību sabiedrībai un pasaulei (apbrīnojamā veidā neesot garlaicīgai, neskatoties uz to), ka tā ir izšķiešana sevi iespundēt tajā iestādē, es vienkārši gribētu būt tāda kā viņa. Protams, kad viņa būs Kambodžā un Malāvijā, un vēl desmit citās vietās es domāšu citādi, man skaudīs un es gribēšu, kaut es būtu izturējusi. Jo nekas daudz jau pa trijiem gadiem netiek palaists. Everything is the same disgusting shit arī mūsu tā saucamajā "reālajā pasaulē". Īpaši to var redzēt gada noslēguma pārdomās, jo es vienmēr ļoti agri ieslīgstu savos apņemšanos un paveikto lietu sarakstos, un šoreiz man vienkārši nav, ko rakstīt. Dabūju darbu, strādāju. Iestājos maģistros, studēju. Katru dienu, visu laiku. Katru gadu, visu dzīvi. Nu labi, pirmszziemassvētku skumjām ir tā pozitīvā naivuma piegarša, ka var cerēt no jaunā gada visu sākt citādi