Diena pa gultu vampīgrāmatas noskaņās. Ļoti pietrūkts divu brīvdienu nedēļā - vienu vajag, lai gulētu līdz vieniem, otrajā var sākt būt produktīvai. Tā vietā rīt jāatgriežas elles skrējienā bez pārtraukuma līdz Ziemassvētkiem. Es daudz ko nesaprotu, bet visvairāk es nesaprotu, kāpēc es to visu izturu. Tagad man blakus tiek skatīts Māmiņu klubs un jūsmots par plastmasas glāzīšu sniegavīriem. Nē, es nesaprotu, kāpēc es to visu izturu.
Labi, ka ir tādi vakari, kad var skatīties depresīvus cinisma un seksa pārpilnus seriālus un muldēt par neko ar brīnišķīgiem cilvēkiem, dzert nejēdzīgu baltvīnu un, kā gandrīz katru reizi, nedaudz pieminēt to pirmo satikšanās dienu, kad abām radās tik nepareizs un brīnišķīgs priekšstats par otru. Man likās, viņa ir ārkārtīgi profesionāla un ierauta dziļās politiskās lietās, no pirmās dienas, kad domāju, ka esmu atnākusi uz kādu milzīgu iestādi, ko viņa satur kopā ar savu šarmu un organizētību, kā uz nez kādu aizsargājamu no liekām raizēm dievību atsaucoties uz savu priekšnieku. Viņa domāja, ka esmu kompetenta un izvirzu augstas prasības visam, kur varētu potenciāli iesaistīties. Es biju gatava iet jebkur, un neko es nezināju, un tagad zinu vien to, ka viss mans brīvprātīgais darbs ir bijis viena vienīga sevis pašas glābšana. Jo vairāk es viņu iepazīstu, jo cilvēcīgāka man viņa liekas, un man prieks, ka mūsu draudzība pavirzījusies tālāk no uzjautrinošām, izmisumu apklusinošām klačām birojā.
Otrs mans pēdējā laika Latvijas cilvēks ir slims ar vienu no man neciešamākajiem netikumiem - mūžīgo aizmiršanu par norunātām satikšanās reizēm, pēdējā brīža atcelšanām un stihijisku bezatbildību. Bet par to personības maģiju daudz ko var piedot, un es turpinu absolūti apzināti ievilināties bāru sarunās līdz nakts vidum darbadienās. Varbūt tāpēc es nepabeigšu šo semestri, bet pati dzīve man jau tāpat atņem jebkādu motivāciju to darīt. It kā pati Dzīve uzskata, ka maģistratūra man ir kaut kāda nevajadzīga iegriba, ko var neuztvert nopietni. Bet cik labi ir spēlēt uz līdzīgiem noteikumiem un tik skaidri redzēt, ka sajūsma ir abpusēja, un neviens netiks sāpinās, un neviens netiks pavedināts pret paša gribu, viss tik atklāti, tik godīgi, tāda spēle man patīk, pa ja var redzēt, ka nekur tas galu galā nevirzīsies. Patiesībā, īpaši tāpēc, tieši tāpēc. Tāda burvīga deja, kas neiziet aiz manas komfortzonas robežām ar cilvēkiem, kas mani pilnībā saprot. Reālajā dzīvē tā nevar, tikai mazajā kopienas radītajā iekšējā pasaulītē, par kuru manas vienīgās nožēlas ir - kur gan es biju agrāk, to neatrazdama.
Labi, ka ir tādi vakari, kad var skatīties depresīvus cinisma un seksa pārpilnus seriālus un muldēt par neko ar brīnišķīgiem cilvēkiem, dzert nejēdzīgu baltvīnu un, kā gandrīz katru reizi, nedaudz pieminēt to pirmo satikšanās dienu, kad abām radās tik nepareizs un brīnišķīgs priekšstats par otru. Man likās, viņa ir ārkārtīgi profesionāla un ierauta dziļās politiskās lietās, no pirmās dienas, kad domāju, ka esmu atnākusi uz kādu milzīgu iestādi, ko viņa satur kopā ar savu šarmu un organizētību, kā uz nez kādu aizsargājamu no liekām raizēm dievību atsaucoties uz savu priekšnieku. Viņa domāja, ka esmu kompetenta un izvirzu augstas prasības visam, kur varētu potenciāli iesaistīties. Es biju gatava iet jebkur, un neko es nezināju, un tagad zinu vien to, ka viss mans brīvprātīgais darbs ir bijis viena vienīga sevis pašas glābšana. Jo vairāk es viņu iepazīstu, jo cilvēcīgāka man viņa liekas, un man prieks, ka mūsu draudzība pavirzījusies tālāk no uzjautrinošām, izmisumu apklusinošām klačām birojā.
Otrs mans pēdējā laika Latvijas cilvēks ir slims ar vienu no man neciešamākajiem netikumiem - mūžīgo aizmiršanu par norunātām satikšanās reizēm, pēdējā brīža atcelšanām un stihijisku bezatbildību. Bet par to personības maģiju daudz ko var piedot, un es turpinu absolūti apzināti ievilināties bāru sarunās līdz nakts vidum darbadienās. Varbūt tāpēc es nepabeigšu šo semestri, bet pati dzīve man jau tāpat atņem jebkādu motivāciju to darīt. It kā pati Dzīve uzskata, ka maģistratūra man ir kaut kāda nevajadzīga iegriba, ko var neuztvert nopietni. Bet cik labi ir spēlēt uz līdzīgiem noteikumiem un tik skaidri redzēt, ka sajūsma ir abpusēja, un neviens netiks sāpinās, un neviens netiks pavedināts pret paša gribu, viss tik atklāti, tik godīgi, tāda spēle man patīk, pa ja var redzēt, ka nekur tas galu galā nevirzīsies. Patiesībā, īpaši tāpēc, tieši tāpēc. Tāda burvīga deja, kas neiziet aiz manas komfortzonas robežām ar cilvēkiem, kas mani pilnībā saprot. Reālajā dzīvē tā nevar, tikai mazajā kopienas radītajā iekšējā pasaulītē, par kuru manas vienīgās nožēlas ir - kur gan es biju agrāk, to neatrazdama.