Ir tieši tā, kā mamma man prognozēja - man ir liela izvēle. Un es iekšēji joprojām šaubos un bažos. Nav īpaši viegli, lai gan es saprotu, ka vajag, ka tā ir gadsimta iespēja, pieredze un izdevība. Un jā, es taču piedalīšos, kur tad es likšos, lai gan man būs žēl tā, ka es visus šo 2-3 mēnešu laikā satikšu daudz, daudz retāk, būs darbs, darbs, darbs. Protams, emocijas, ko sniedz priekšnesums, nevar pielīdzināt daudzām citām. Tomēr, neskatoties uz to, ka man būs iknedēļas lidojums, izliekot sevi un saņemot atpakaļ dubultā pozitīvu emociju, es negribu pazaudēt NEKO no vecā. Es negribu kļūt iedomīga un riebīga, es gribu palikt es. Es gribu palikt ar tiem, kas ir ar mani, es negribu nevienu aizmirst. Es negribu strīdus un pārmetumus, es ceru uz uzmundrinājumiem, sapratni un laba vēlējumiem. Un lai cik noguusi es būtu, es ceru, ka spēšu apvienot to ar augstskolu, ka spēšu to apvienot ar Tevi, ar mums. Un es spēšu tikai tad, ja nebūšu viena, ja man būs plecs, uz kura pēc mēģinājuma nokrist un izraudāties par to, cik man bija grūti un cik ļoti liels pārgurums un ja man būs plecs, kuru pēc lielas izdošanās apķert un pateikt, cik viss ir fantastiski! Es ļoti ceru, ka izdosies, lai gan man ir ļoti bail. Sajūta tāda, it kā priekšā būtu milzīgs kalns, kuram jāpārkāpj. Novembrī es būšu laimīga, kad varēšu atvilkt elpu, bet tagad viss ir tikai priekšā, huuuh.
Es ceru, ka laukos nelīst, jo uz turieni es tūlīt dodos. Ups, jāsteidz kārtot soma, neesmu vēl sākusi.
Es ceru, ka laukos nelīst, jo uz turieni es tūlīt dodos. Ups, jāsteidz kārtot soma, neesmu vēl sākusi.
Viss atrisinās pats no sevis - tas laikam ir ģeniālākais un labākais domugrauds ever, paldies! (: