Man patīk būt ziemā.
Ap pulksten 18.15. uzvilku ziemas zābakus, cimdus un biju gatava iet ārā. Noklikšķēja durvju rokturis, spēru soli aiz durvīm, un sejā iesitās stindzinošs sals. Ziema pienākusi. Aiz mājas jau dzirdēju rikšojam sniega suni. Pavēros debesīs – mazmazītiņas, teju nemanāmas sniegpārslas lēni lidinājās lejup no vismīkstākā mākoņa. Šovakar nebija vēja, tikai mierpilns vakars, kas, miljoniem sniegpārslu apņemts, nolaidies uz zemes tik aukstā dienā. Šovakar es tiešām izbaudīju katru sniegā iemīto pēdu, katra ainava kā fotogrāfija nogūla manā zemapziņas albumā. Es iejutos ziemā gandrīz tik pat ļoti kā sniega suns, kas skrēja apkārt, ēzdams sniegu un priecādamies par katru mīnusā esošo grādu, par ko nepārprotami liecināja pie loga stāvošais termometrs. Mēs lēni čāpojām uz dārzu, ik pa brīdim skatam pavērās mākoņu neaizsegtas zvaigznes un spožs ziemas mēness. Mežā šodien skaisti. Mūsu ābeles bija apsnigušas un katra mestā pika kā maza zemestrīce nodimdināja zarus un sniegs no tiem nobira, lepni tēlodams maigas dūnas savā ik vakara izrādē. Bet es tikai stāvēju dārza vidū, izelpodama karstu, karstu elpu vakara stindzinošajā gaisā un mirdzošām acīm sajūsminājos par tik valdzinošo, tīro gadalaiku. Man ļoti patīk vasara, bet, kad acīm paveras kas tāds, šķiet, ka nekā skaistāka nemēdz būt. Apsarmojuši koki, zem kājām gurkstošs sniegs, sniegpārslām apklāti laternu stabi, kas vientulīgi noraugās visā, izgaismodami mūsu iemītās pēdas. Mazas, mazas sniegpārsliņas, kas apklājušas ikkatru krūmu, ikkatru sētu un mājas jumtu. Dūmojoši skursteņi un ragaviņas velkoši bērni.
Ziemas pasaku valstība.
Ziemas pasaku valstība.
skan: |
winter wonderland |