Acis saprot it kā visu, bet ne sirds.
Jau kopš sevi atceros, es vienmēr esmu pilnīgi skaidri zinājusi, ka kādreiz nodarbošos ar mūziku, un, kad mazas meitenes teica, ka grib būt dziedātājas, visi pasmīkņāja, nodomādami, ka pēc pāris gadiem "pāries", taču es vienmēr zināju, ka man nepāries. Mans mērķtiecīgums apvienojumā ar optimistikso "visa pasaule rokās sadosies, lai mani sapņi piepildītos" lika man dzīvot mazā eiforijā un ticēt, ka ja es kaut ko ļoti, ļoti, nu tik ļoti kā es to vēlos, vēlētos, tad tas noteikti piepildītos! Bet tad pēkšņi visas manas cerības kā pret sienu atduras, kad ieraugu lietu sarakstu, kuras man jāizdara/jāzin, lai Mz akadēmijā iestātos. Bezcerīgums kā auksts ūdens pēc 1600 metru skriešanas izlīst caur visu ķermeni. Nu jāaa, nav jau gluži tā, ka man tur jāiet kā baltai lapai, bet tomēr, svarīgās lietas ir aizmirsušās un viss daudzmaz jāsāk no jauna. Tad pēkšņi šķiet, ka es vairs neko nezinu, apmulstu, apjūku un daudz labprātāk rakstītu garumgaras esejas un apcerējumus par filosofiskām tēmām un dzīvotu bohēmiskas rakstnieces dzīvi. Un es pat vairs nezinu, ko ar to visu cenšos pateikt, vien uzmundrināt sevi un rosināt nepadoties!
Es sāpi klusībā noriju
Un tiecos tikt
Es tiecos tikt te, starp savējiem!
Aizsien man acis ar zīda lakatiņu un pie rokas aizved uz brīnumzemi! :]
jūtos: |
x |
skan: |
PV - Bronza |