Pēdējās dienās pārdomājot visu, ko vien var pārdomāt, esmu sapratusi, ka man dzīvē pietrūkst tā viegluma, kas bija aptuveni 11. klasē. Atceros, ka tad lielākās problēmas sagādāja trigonometrijas mājasdarbi, bija koris un konkursi, tā kaut kā chill. Šķiet, ka problēmas sākās ar dažādiem jauniem projektiem, kuros piedalījos un kas aizņēma nenormāli daudz mana laika, ieviesa, protams, arī daudz pozitīvu emociju, taču daudz ko arī atņēma. Un tad es paliku kaut kāda nekāda, viss iezīmējās arvien drūmāk, es laikam pārāk daudz iegrimu sevī un skatījos uz visu kaut kā nekā, laikam jau negatīvi. Un vajadzēja baigo "bam", lai no tā visa pamostos. Bet tagad es pamazām cenšos atgūt 11. klases vieglumu, jo tas viss laikam slēpās kaut kādā naivumā un pozitīvismā. Smaidīgumā, mūžīgā pavasarī galvā un tamlīdzīgām lietām. Jānokaunas, ka tādas lietas varēju pazaudēt.
Ļoti žēl, ka mans vismīļākais mp3 ir saplīsis šķiet, ka uz visiem laikiem, jo es nekādi nevaru atcerēties visu, kas tur bija. Un tur bija daudz kas nenormāli mīļš un jauks.
Bet šobrīd, aizmirstot par miljons darbiem, kas kaut kad mani gaida un ar tiem roku rokā nākošām negulētām naktīm, es domāju par savām mūzikas lietām, pavasari, taureņiem (gan vēderā, gan parastiem), smaržīgu gaisu, plānām drēbēm, kleitām, kedām, jūrmalu, laukosbūšanu, aiiii, un vēl visu, kas mani drīzumā gaida! >:]
skan: |
Kelly Clarkson - My life would suck without you |