Es nemāku būt līdz galam patiesa - pat te. Man ir bail, ka kāds kādreiz ieraudzīs mani vāju, un stiprā es saplīsīs kā plāns novembra ledus. Es baidos no rudens - mani nostaljgjija allaž ir padarījusi pārāk trauslu. Esmu mazs,apputējis porcelāna zilonēns, kam bail kādreiz tik ieraudzītam bez putekļiem.
Cik daudz es vēlos. Vispirms prom no manas Nekurienes - BEZcerību pilsēteles, kura lēnām pārvēršās par neitrālu, melnu sātana perēkli. BEt es mīlu cerības. Man gribās būt tur, kur es varētu atļauties būt par vienu mazu drumslu no tā milzīgā Nezināmā, Neizsmeļamā, kas ir apkārt............DRĪZ.......DRĪZ.......
Es vārstu kopā savas drumstalainās domas - tās vienkārši dauza manu prātu. Kā ar cirvi.
|