La femme fatale

Viss būs labi, lai arī kas, kad un kur, bet būs. Labi.

I'm feeling good. Again.
I'm very, very happy.

Divciparu skaitlis par manu skatuvisko deklamāciju. Tas sasilda sirdi.
Mums klasē pie tāfeles ir paaugstinājums, gluži kā LU filozofos, kaut kas ļoti līdzīgs. Tā kā var iegūt to nelielo skatuvisko sajūtu, kad nostājies visas klases priekšā un ķeries pie runājamā. Galvenais ir sakoncentrēties un aizsviest prom to liego uztraukumu, kas izpaužas balss aizkrišanā vai aizlūšanā.
Ārijas Elksnes smeldzīgā mistērija bija tieši laikā, lai aizskartu skolotājas dvēseles stīgas. Un tas arī bija mērķis. Trāpīts desmitniekā.
Reizēm es ļoti, ļoti gribu atpakaļ uz teātra skatuves. (Lai gan esmu darbojusies uz tās vien amatieriski un īsu, īsu brīdi).
Rītdienai jāgatavo Ziedonis. Epifānija. Tipisch, vai ne tā?
Bet manu emocionalitāti un maigumu, kā arī ekspresiju un sāpi, kas satricina pat tos, kam vienalga, to nevar apslēpt. Man vienmēr ir ļoti, ļoti bail, ka es nenoskaitīšu tik brīvi, kā esmu ietrenējusies. Bet parasti es izdaru to vēl izteiksmīgāk. Kaut tā atvērtos arī rīt. Citādi tam visam nav nekādas jēgas.
Ja ko daru pa īstam, tad ar visu sirdi. Pilnīgi un ekselenti. Citādi - izniekots laiks.

P.S. Lidojošs sveiciens manai dāmai! Mīļoju.

P.P.S. Skolotājas acis bija sarkanas un blāvas. Sajūta gluži tāda pati kā pēc tiem koncertiem, kad pie manis nāk apburoši valdzinošas lēdijas ar asarām acīs. Trīsas. Piepildītība.
Smeldze laikam ir mans jājamzirdziņš.

"Es bildu, ka Sievietes spēkos
nav dziļumus uzurdīt..."