Nekā gan. Man šķiet, ka īsta atbildībs sajūta ir viena un tā pati abos gadījumos. Vienkārši ir jau arī tādi/(-as) tipiņi, kas sabiedrības pozitīvā novērtējuma alkdami, pret darba lietām izturas visai jēdzīgi. Tikai motīvs jau nav atbildības vai pienākuma sajūta, bet baile (iespējams - pat ne pilnībā apzināta) par novērtējumu. Un šitie/-ās ir pat ļoti "atbildīgi" arī privātajā dzīvē tieši tik ilgi, lai pārliecinātos, ka dabūs to, ko grib. Un ne mirkli tad, ja viņiem pašiem tas vairs nav izdevīgi. Kaut kā tā.
Varbūt man vienkārši ir "vecākā bērna sindroms"?

(Reply to this) (Parent)