| Lasot MAYU, kārtējo reizi atcerējos |
[Mar. 23rd, 2005|04:12 pm] |
Pirms 100 gadiem lasīju savu skolēnu domas par draudzību kaut kādā sacerējumā. Viņi tolaik bija kādā 5. klasē. Un es ar JAUNAS SKOLOTĀJAS PATIESĀM ŠAUSMĀM lasu, ka lielākā daļa raksta apmēram tā "DRAUGS IR TAS, KAS KAUT KO IEDOD. DRAUGS IR TAS, KA PACIENĀ. UTT."
Tad priecīga sāku lasīt Agra domrakstu, kurš sākas ar apgalvojumu, ka draugs jau nav tas, kas kaut ko iedod, lalala, bet tas, ar kuru kopā interesanti, kurš palīdzēs grūtā brīdī utt. Un beidzās tas apmēram tā - TOMĒR LABI, JA DRAUGS PACIENĀ UN KAUT KO IEDOD;) |
|
|
| Mani ik launaga prieki:) |
[Mar. 23rd, 2005|06:00 pm] |
|
Mazumiņš tik sirsnīgi stāsta par Lieldienu pasācienu bērnudārzā, par to, kā viņi dejojuši, kā audzinātāja aizmirsusi, ka dzejolis visai grupai jāiemācās, bet viņi jau arī nebūtu varējuši iemācīties, jo bija ļoti daudz visādu darbu jādara, piemēram, jāgatavo olu groziņš ar taureni un vēl jau logopēde, un parastie darbi uz lapām. Pareizi, ka jāmācās, vai ne? Logopēde tā teica. Bet es jau māsos to trrrrr (tjjjjj) un mācos, bet tāpat nesanāk. Vai kādreiz sanāks? Bet tiem, kas ir sliņķi? Tiem nesanāks? |
|
|