| |
[Feb. 2nd, 2005|12:14 am] |
Mazumiņa slidotmācīšanās vainagojusies ar ģipsētu roku. Atkal bija tas dzelzs ezis vēderā. Un sajūta, ka jāvar, bet pārāk lielas spēka rezerves nav atlikušas.
EŅĢELIS bija piemidzis, tā nu nācās modināt draudzeni, lai aizved uz slimnīcu;) |
|
|
| |
[Feb. 2nd, 2005|07:26 pm] |
|
Vai ir arī melnas zebras? :(( |
|
|
| Nedaudz pašironijas;) |
[Feb. 2nd, 2005|09:49 pm] |
Šodien pirmoreiz iejaucos savas meitas skološanās lietās, precīzāk, attiecībās. Parasti paļaujos, ka viņai jau pašai ir pietiekami trenētas izdzīvošanas prasmes. Kā nekā vecāks brālis nav nekāda vecmāmiņa;)
Šodien atnāk tāda pavisam bēdīga un nesaprot, kāpēc Amanda ēdienu, kurš pašai negaršo, saliek blakussēdētāju šķīvjos. Konkrēti - aknu plācenīšus saldēdienā. Šodien Annas, citreiz - citu bērnu. Un tad manī nez kā pamodās kaķenes asinsbalss. Saruna gan mums ar Amandu izvērsās visai dīvaina. Īss konspekts:
- es parādos kafejnīcā, kur Amanda taisās uzēst bulciņu plāceņu vietā. Tuvojos viņai ar, visticamāk, pietiekami izteiksmīgu seju.
- Tur bija vēl porcijas! Anna varēja paņemt citu! (es vēl neesmu atvērusi muti)
- Tu maksā par Annas pusdienām?
- Es varu arī samaksāt! Es tūlīt varu samaksāt! ( ne miņas no izbīļa)
- Un citiem bērniem? Tiem, kuru ēdiens tika sacūkots citās reizēs?
- Es arī viņiem varu samaksāt! (acīs skatiens - es Tevi arī varu nopirkt, glupā vecene)
Un tad es biju tik pat gudra - izvēlējos veco labo nolikšanu pie vietas. Tā kā esmu trenēta, tad vēlamo efektu, proti, lūpas raustīšanos panācu minūtes laikā;)
Es zinu, ka tas skuķis nekļūs ne par kapeiciņu gudrāks vai labāks, bet manējais vismaz pārliecinājās, ka man nav vienalga. Un viņai tas nekļūs par ieradumu, to es zinu. |
|
|