| Nedaudz pašironijas;) |
Feb. 2nd, 2005|09:49 pm |
Šodien pirmoreiz iejaucos savas meitas skološanās lietās, precīzāk, attiecībās. Parasti paļaujos, ka viņai jau pašai ir pietiekami trenētas izdzīvošanas prasmes. Kā nekā vecāks brālis nav nekāda vecmāmiņa;)
Šodien atnāk tāda pavisam bēdīga un nesaprot, kāpēc Amanda ēdienu, kurš pašai negaršo, saliek blakussēdētāju šķīvjos. Konkrēti - aknu plācenīšus saldēdienā. Šodien Annas, citreiz - citu bērnu. Un tad manī nez kā pamodās kaķenes asinsbalss. Saruna gan mums ar Amandu izvērsās visai dīvaina. Īss konspekts:
- es parādos kafejnīcā, kur Amanda taisās uzēst bulciņu plāceņu vietā. Tuvojos viņai ar, visticamāk, pietiekami izteiksmīgu seju.
- Tur bija vēl porcijas! Anna varēja paņemt citu! (es vēl neesmu atvērusi muti)
- Tu maksā par Annas pusdienām?
- Es varu arī samaksāt! Es tūlīt varu samaksāt! ( ne miņas no izbīļa)
- Un citiem bērniem? Tiem, kuru ēdiens tika sacūkots citās reizēs?
- Es arī viņiem varu samaksāt! (acīs skatiens - es Tevi arī varu nopirkt, glupā vecene)
Un tad es biju tik pat gudra - izvēlējos veco labo nolikšanu pie vietas. Tā kā esmu trenēta, tad vēlamo efektu, proti, lūpas raustīšanos panācu minūtes laikā;)
Es zinu, ka tas skuķis nekļūs ne par kapeiciņu gudrāks vai labāks, bet manējais vismaz pārliecinājās, ka man nav vienalga. Un viņai tas nekļūs par ieradumu, to es zinu. |
|