| |
[Jan. 11th, 2005|10:56 pm] |
Rīt dibināšu skolā mana svara vērotāju biedrību. Svari māsiņai krutie. Ļaužu, kam patīk šovs, pietiek. Es pamatīgi ietaupīšu un tikšu turēta "pie modrības". Lai šiem neapniktu, varētu kādu drusku no tā, ko ik nedēļas būtu tiem SVV jādod, likt zeķītē. Un tad par sakrātajiem līdzekļiem uzsaukt ko labu čaklākajiem vērotājiem. TIKAI TAD, JA BŪS SASNIEGTS VĒLAMAIS EFEKTS;)
Jūs arī drīkstat mani uzmundrināt, vērot virtuāli un natūrā, utt. |
|
|
| |
[Jan. 11th, 2005|11:24 pm] |
Vakar bija tāds neparasts notikums. Labi, ka neparasts.
Mazumiņš pirms miega, tāds ļoti ļoti nopietns, jautāja, cik man būšot gadi, kad viņai būs astoņi. Vai tiešām 37? Es, pat īsti neparēķinājusi, attraucu, ka tā būs. Un viņa sāka raudāt. Nevis niķoties vai pīkstēt, bet tik sirsnīgi raudāt, kā var tikai ļoti nopietna, bezgalprātīga piecgadīga meitenīte. Sākumā sabijos, nesapratu, kāpēc. Un tad pieleca. 37gadīgs cilvēks jau ir ĻOOOTI vecs. Tik vecs, ka diez vai tik ilgi maz kāds dzīvo;)
Runājāmies vēl ilgi ilgi, bet saprotu, ka no tām bailēm viņu atbrīvot nav manos spēkos. |
|
|