Vai tiešām mēs visi esam vienādi? Vai tiešām pat vientulība ir tik vienveidīga?
Un, ja tā, tad kāpēc tādā teju mazohistiskā baudā sakatāmies šādas filmas?

  Vēl jau nebūtu nekas traks, ja tikai skatāmies un baudām to tukšuma sajūtu krūtīs, ja pēc tam nevajadzētu piepirkties marinētus šampinjonus, visādus graužamsūdus un pāri visam vēl pasūtīt Štoka picu. Jā ja - mēs, mums utt., jo gan jau arī šīs darbības neveicu es vienīgā. Vismaz Jehovietis man ir vienīgajai. Nu labi - vienai no nedaudzām.

Pirms tam gan bija ideja aizstopot uz Rīgu apraudzīt kādu vājnieku, bet no tās atteicos, iedomājot cik vientulīgi būtu rīt no rīta braucot atpakaļ, lai paspētu laikā uz darbiņiem. Rīt.