Burtnīcu kaudze gaida, kofeīna trieciendeva jau uzņemta, MB deva blakus kaudzei, tomēr pastāstīšu jums vēl pasaciņu par kurmīti. To sarakstījuši Zdeņeks un Hana, bet es nopirku, lai nestu uz bērnudārza jaunāko grupiņu lasīšanai pirms gulētiešnas. Smuks vāks. Neaiznesu;) Nepilngadīgajiem tālāk lasīt bez pieaugušo klātbūtnes nez vai vajadzētu...
- Kurmīt, paskaties, kas tur pie zaķiem notiek! - iepīkstējās Pele.
- Kas tur var notikt? Viņi lakstojas, - Kurmītis noburkšķēja un līdzināja savu jauno rakumu. Paslepšus viņš tomēr pameta skatienu uz zaķu pusi. Tieši tajā brīdī Ausainis bija atlēkšojis pie Ļipiņas mājoklīša, bet viņa aizcirta durvis tam deguna priekšā!
Ausainis velti pie tām klauvēja. Zaķi, kas bija līdz ausīm iemīlējies, tas galīgi satrieca. Viņš noskumis aizvilkās gabaliņu tālāk, apsēdās uz celma, raudāja vienā raudāšanā un šņukstēja:
-Viņa mani nemaz negrib. Bet es to tā neatstāšu! Par spīti apēdīšu indīgu mušmiri un nomiršu. Tad viņa redzēs, kā es viņu esmu mīlējis!
-Tev nav viss mājās! - Kurmītis bārās. - Vai tu zini, kas no tā iznāktu? Ļipiņa īsu laiku sērotu pēc tevis, bet tad atrastu sev citu zaķi. Vai tu to gribi?
- Negribu, - Ausainis atzinās. - Taču es nemaz neprotu lakstoties!
Toties Ļipiņa bija sajūsmā par to, kā viņai izdevies paķircināt Ausaini.
Kad Ļipiņai šķita, ka pietiks to mocīt, viņa saposās, izskrēja no miteklīša un salika uz galda visādus gardumus. Gaidīja un brīnījās, kāpēc Ausainis tik ilgi nenāk.
Ausainis saplūca kāzu pušķi un Ļipiņa viņu sagaidīja atplestām rokām. It kā nekas nebūtu noticis un vi''na vēl nesen nebūtu Ausainim rādījusi garu degunu.
Ausainis un Ļipiņa viens otram maigi pieglaudās un bija ļoti laimīgi. Viņi kļāvās kopā arvien ciešāk un piepeši juta, ka vairs nav divi, bet viens zaķis.
Ko lai dara - mīlestība paliek mīlestība!
Kas notika tālāk? To tu uzzināsi citvakar, mazo draudziņ, jo tagad Bitīštante sakļausies ar burtnīcu kaudzi. Tā gan:(
UPD
Viesi vēl ilgi atcerējās zaķu rīkoto cienastu.
Cik apaļus vēderiņus viņi pieēda! Ļipiņai tas tāds arī palika, turklāt auga vēl un vēl.
-Neņammā tik daudz, citādi pārplīsīsi! - Ausainis brīdināja.
- Ak tu dumiķīti! - Ļipiņa smējās. - Vēderiņš man kļūs arvien lielāks, jo es tur nēsāju zaķēnus.
To uzzinājis, Ausainis aiz priekiem lēca augstu gaisā.
Tālāk gan rītvakar, citādi aizmigt nevarēsiet;) |